Goda pilsonību – par zviedru frikadelēm! Saeimas deputātes Kristas Baumanes virtuves sauklis – vienkārši un ātri 3
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Sarunas par ēdieniem atkausē politiskos pretiniekus, nepazīstami ļaudis kļūst runīgi, vārdu sakot, labs temats gandrīz visās dzīves situācijās, atzīst kulinārijas blogere un kopš pagājušās vasaras arī Saeimas deputāte Krista Baumane. Viņas virtuves sauklis – vienkārši un ātri. Kā to dabūt gatavu?
Blogā “Krista.lv” viņa raksta par ēdienu, politiku un citām svarīgām lietām. Kulināros eksperimentus sākusi bērnībā, mēģinot no biezpiena pikuča izcept plācenīti, vēlāk prasmes pilnveidojusi ar tortēm, iepriecinot omīti un mammu, kas pacietīgi ļāvušas darboties virtuvē.
Gatavošana Kristai Baumanei ir ne tikai nepieciešamība, bet arī laba atslodze pēc garas un nogurdinošas darba dienas. “Kad jāuzmana, kā kūst šokolāde vai kas smalki jāsakapā, prāts top brīvs no visām problēmām!” Viņas blogam ar pārsimt receptēm pastāvīgi seko ap trīs tūkstošiem lasītāju.
Blogā rakstāt, ka jums bijuši dažādi kulinārie periodi, kāds ir tagad?
Kopš man ir meitiņa Elza, noteicošais ir ēdiens, kas neaizņem daudz laika un garšo arī bērnam. Pandēmijas laikā cenšos visu vēl vairāk novienkāršot.
Pirmajā mājsēdē pavasarī atsāku cept maizi, lai nav jāiet uz veikalu, – ņēmu visvienkāršāko recepti, kas neprasa tik daudz pūļu kā tās pāris stundas, kamēr uzrūgst, un cepšanu.
Pa vidu zūma sapulcēm varu aizskriet izslēgt krāsni, izņemt maizi, un visa māja jauki smaržo.
Kādi ir pēdējā laika ātrie meistarstiķi?
Fokusējos uz paštaisītiem, saldētiem pusfabrikātiem, kādus veikalos vēl nevar nopirkt. Kad vāru Boloņas mērci, gatavoju to daudz, jo mazākam vai lielākam porciju skaitam darba ieguldījums ir apmēram līdzīgs.
Mērci sapildu nelielos trauciņos un sasaldēju. Ja nav laika gatavot, iepriekšējā vakarā izņemu no saldētavas un vakariņas gandrīz gatavas.
Saldēšana ir ļoti ērts veids, kā glabāt paštaisītu buljonu. Man ir bijis arī buljona periods – mācījos to pareizi vārīt no vistas un liellopa, konsultējos ar draugiem no restorāna “Stockpot” – pavāriem Ričardu un Kristapu, kas man pastāstīja dažādus trikus.
Man ļoti garšo zviedru frikadeles, gatavoju tās arī mājās. Ar meitu kā fabrikā no maltas liellopu un cūkgaļas viļājam gaļas bumbiņas, apcepu krāsnī un lieku sasaldēt, vislabāk vakuumā, citādi gaļa apaug ar sarmu.
Reiz man bija iespēja ar zviedru frikadelēm cienāt Rīgas Ekonomikas augstskolas rektoru Andešu Pālsovu, un viņš teica – Krista, tev par šo vajag piešķirt goda pilsonību!
Vai tā ir bijusi labākā uzslava?
Lielākais kompliments nāca no kāda drauga, kuru cienāju ar pastēti. Viņam tik ļoti garšoja, ka palūdza, vai var dabūt vēl – līdzi uz mājām. Šo neviens nav pārspējis!
Tie, kas gatavo, taču zina, ka lielākais prieks un gandarījums, ja cilvēkiem garšo jūsu ēdiens. Par īpašu atzinību uzskatu, ka mans ēdiens garšo bērniem, jo viņi neliekuļos un neēdīs pieklājības pēc.
Meitai arī patīk gatavot?
Elza lielākoties izlaiza bļodas un palūdz, vai varu ko gardu izcept, piemēram, uz viņas vārda dienu – smalkos franču cepumus makarūnus. Man ir bijis arī makarūnu periods.
Nu, tie gan katram tik viegli nedodas rokā!
Sākumā pati mēģināju – nekas nesanāca, tad aizgāju uz meistarklasi pie Annas Pannas un visu sapratu. Varēju cept sev, Elzai un draugiem par prieku!
Ir labi, ja kāds pamāca.
Par labu pavāru kļūst ar pieredzi, ko var iegūt pats, bezgalīgi eksperimentējot vai aprunājoties ar cilvēkiem, kas gatavo labāk par tevi.
Kā atnāk gatavošanas periodi un receptes?
No pavārgrāmatām. Visi pavāri neraksta labas receptes, tāpēc man ir daži īpaši iecienīti autori – Naidžela Lovsone, Naidžels Sleiters, veģetāro ēdienu meistars Jotams Otolengi, kādreiz ļoti bieži lasīju Džeimiju Oliveru.
Kad apnika pavārgrāmatas, pievērsos pavāru biogrāfijām, iesaku Antonija Burdēna bestselleru “Kitchen confidential” par restorānu aizkulisēm un pavāru smago darbu.
No latviešu autoriem?
Pati pirmā bija Antoņinas Masiļūnes pavārgrāmata, no kuras visvairāk esmu izmēģinājusi kūku un saldumu receptes. Ja tagad būtu jācep štopkūkas, ņemtu recepti no viņas grāmatas – vecmodīgas, bet praktiskas.
Ļoti patīk, kā raksta Anna Birmane – skaidri, forši, saprotami, un viņas receptes “strādā”. Man ir mīļa Mārtiņa Rītiņa vienīgā pavārgrāmata, sevišķi sirsnīgais veids, kā tā uzrakstīta.
Vai gatavojat precīzi pēc receptes?
Visas nedaudz pieķīlēju pēc savas pieredzes, tāpēc patīk drukātās pavārgrāmatas, jo varu pierakstīt piezīmes.
Vai visi var iemācīties gatavot?
Lovsonei ir brīnišķīgs teiciens – visu mūžu vari nodzīvot bez tā, ka neesi izcepis vistu, jautājums – vai tu to gribi? Varam pirkt gatavu vai pusgatavu ēdienu, pasūtīt to uz mājām, taču, kad piedzimst bērns, putru būs pašiem jāprot izvārīt! Labāk to iemācīties pirms tam, kā arī saprast, ka cilvēkam veselīgāki, videi draudzīgāki un garšīgāki ir bioloģiski audzēti produkti.
Kā Saeimas deputāte varat ietekmēt, lai bioloģiskās pārtikas ražotāji saņemtu lielāku valsts atbalstu nekā konvencionālie.
Līdzsvars šobrīd ir nepareizs, un viens no mērķiem, ko vēlos panākt kā politiķe, lai būtu lielāks valsts atbalsts biozemniekiem un mazajām saimniecībām, kurām lauki ir dzīvesveids. Pērn Saeimā izdevās panākt, ka Eiropas Savienības stratēģijas “No lauka līdz galdam” ieviešanā paredzētais pesticīdu samazinājums par 50% līdz 2030. gadam netika samazināts, taču tas ir tikai ceļa sākums.
Vai sarunas par ēdienu palīdz politikā?
Saeimā ar kolēģiem par ēdienu runājam bieži, zinu, ka daudzi no viņiem man seko sociālajos tīklos, izmanto manas receptes un arī lūdz padomu. Tas ir kā vienojošs elements pāri partijām un valstīm.
Esmu novērojusi, ka ēdiens ir drošs un labs temats, ar ko sākt sarunu pat ar nepazīstamiem cilvēkiem.
Kad uzzina, ka rakstu blogu un interesējos par ēdieniem, rodas daudz jautājumu un sirsnīga, personiska saikne, kas noder arī profesionālajā jomā.
Ceļojumi, tikšanās iedvesmo arī jaunām receptēm?
Dziļāk sirdī iekrīt tās valsts virtuve, kur esmu viesojusies pie draugiem un piedalījusies ēdiena gatavošanā mājās. Reizi gadā cenšos aizbraukt uz Stokholmu pie draugiem, kad visu ko gatavojam, arī tāpēc ka restorāni Zviedrijā ir pārāk dārgi.
Ir divas valstis – Japāna un Itālija –, kur ar nepacietību gaidu katru ēdienreizi, jo gribas nogaršot kaut ko jaunu! Japānā saņēmu drosmi iet uz ēstuvēm, kur nerunā angļu valodā, un ļāvos pārsteigumiem, kas vienmēr bija patīkami.
Mūsdienās, kad ir tik viegli internetā uzzināt visu par visu, viens no lielākajiem priekiem vai baudām ir pārsteigums, un nevajag sev to liegt un iepriekš visu izpētīt. Jābūt atvērtam un ziņkārīgam, tāpēc eju uz vietējiem tirgiem, kur var iepazīt daudz jaunu produktu, bet restorānos aprunājos ar viesmīļiem un, ja vien iespējams, arī ar pavāriem.
Kur trauksit, kad atkal būs vaļā vārti uz pasauli?
Gribētos doties uz Stokholmu, kur var dabūt stromming – panējumā ceptas reņģes ar marinētiem salātiem, sīpoliem, gurķīšiem, kartupeļu biezeni un tradicionālo sausmaizīti knackebrod, kas ir vienkāršs, lēts un garšīgs ielu ēdiens, ko pārdod kioskos.
Ļoti vēlos atkal pie māsas uz Keiptaunu. Nekad un nekur neesmu tik labi ēdusi kā pie viņas Dienvidāfrikā, tāpēc ka virtuve ir tik dažāda un ietekmējusies no dažādām pasaules tautām.
Kristas receptes
Cepti pildīti sarkanie pipari
2 personām
Viens no maniem mīļākajiem ēdieniem, ko bieži taisu ciemiņiem, tāpēc ka piparus var iešaut krāsnī un uz laiku aizmirst, bet māja pildās ar jauku Vidusjūras virtuvei raksturīgu smaržu. Der uzkodai un vakariņām, garšos arī auksti nākamajā dienā. Receptes ideju aizguvu no Mārtiņa Rītiņa grāmatas “Mielasts ar Mārtiņu”.
Sastāvdaļas
3 lieli sarkanie pipari kantainā formā (lai pārgriezti stabili turētos uz pannas), ap 200 g vārītu lēcu (zaļās, pelēkās vai melnās “beluga”), 6 mazi tomātiņi, ķiploka daiva, 6 anšovu filejas vai 6 tējk. konservētu mazo kaperu, apmēram 200 g Fetas siera, svaigs čili pipars, 60 g olīveļļas. Piedevās čabatas maize vai skābmaize.
Gatavošana
Nomazgātus, gareniski uz pusēm pārgrieztus un iztīrītus piparus liek uz seklas cepešpannas, kas izklāta ar cepampapīru. Katru pusīti pilda ar lēcām, tomātu gabaliņiem, ķiploku šķēlītēm, anšovu vai kaperiem un čili. Virsū liek gabaliņos sagrieztu sieru, pārlej ar pāris ēd. k. olīveļļas.
Cep 180° temp. sakarsētā krāsnī 45 min.
Pasniedz ar biezās šķēlēs sagrieztu maizi, ko pamērcēt no pipariem iztecējušajā sulā.
Ķirbju kanēļmaizītes
10 gab.
Receptei uzdūros, klejojot pa Lindas Mazures blogu, un tūlīt sajutu silta kanēļa smaržu. Pāris reižu izcepu “parastas” kanēļmaizītes, uzraudzējot tās pa nakti, lai brīvdienu rītā var izvilkt no ledusskapja un iešaut krāsnī. Piedāvāju Lindas recepti savā apdarē.
Sastāvdaļas
Mīklai: 500 g kviešu miltu, 25 g sviesta, 200 ml piena, ola, 100 g cukura, 200 g ķirbju biezeņa, 7 g sausā rauga, pa naža galam svaigi rīvēta muskatrieksta, kanēļa, malta ingvera, malta kardamona, šķipsna sāls. Pildījumam: 100 g krēmsiera, tējk. kanēļa, 100 g brūnā cukura, neliela sauja apelsīnu sulā vai ūdenī izmērcētu rozīņu vai dzērveņu.
Gatavošana
Gatavo mīklu
Uzsilda pienu, izkausē tajā sviestu un cukuru. Miltus bļodā sajauc ar garšvielām, sāli, raugu un pielej silto piena maisījumu, iesit olu. Pievieno ķirbja biezeni un samīca viendabīgu – ātrāk un vieglāk sanāks ar tehnisku palīgierīci. Raudzē siltā vietā stundu pusotru, līdz apjoms dubultojies.
Gatavo maizītes
Mīklu uz miltiem nokaisītas virsmas ar rokām izspaida taisnstūra formā. Vienmērīgi pārklāj ar pildījumu – istabas temp. samaisītu krēmsieru ar cukuru, kanēli un nosusinātām ogām –, no malām atstājot 1–2 cm brīvu joslu. No garākās malas mīklu cieši sarullē un ar nazi sadala aptuveni 10 līdzīgos gabalos. Liek vienu pie otra cepamtraukā ar noņemamām malām, kas izklāts ar cepampapīru. Uzraudzē otrreiz 45 min istabas temperatūrā vai liek ledusskapī pa nakti, trauku noklājot ar plēvi.
Cep 200° temp. sakarsētā cepeškrāsnī pusstundu. Maizītes cepot salips kopā, bet atdzisušas tās ir viegli atdalīt.
