Gluži vai fantastiskas iespējas 0
Sen kopš baltās ziemas neesam runājuši par foto tehniku. Toreiz kopā ar Raimondu Volontu nonācām pie secinājuma, ka ceļojumos labi noder kabatas formāta kameriņas, mūsdienās jau ar žurnāla vāka lieluma kvalitatīvām izdrukām pietiekamu rezolūciju, integrētu, gana pieticīgu optisko zūmu. Protams, derēs, taisnība.
Taču, kā saka, nagi niez pamēģināt ko niknāku, dārgāku. Pamēģināt, pirms sākam krāt naudu, vai arī no nevajadzīgā sapņa laikus atteikties. Man tāda iespēja bija, un pēc divām nedēļām ar “Sony” NEX7 (cena bez optikas ap Ls 700) un NEX5 (gandrīz divreiz lētāks) secinājumus nu varu nodot jums.
Ne liels, ne smags
Pirmkārt – šie nopietnie rīki nav kustībā tik smagi un apgrūtinoši, kādas neapšaubāmi ir līdzīgas izšķirtspējas (attiecīgi 24 un 26 megapikseļi) un sensoru izmēra (APS-C, 370 mm2) spoguļkameras. Korpuss tikpat augsts un biezs kā manam pastāvīgajam kabatas aparātam “Canon” A1200. Par nieka centimetru platāks. Ar nemainīga un normāla (50 mm pēc filmu kameru analoga) fokusa attāluma objektīvu arī šo var iebāzt ķešā. Ar nākamā soļa optiku (28 – 130 mm) ir ievietojams vecajā, niecīgajā videokameras somiņā, kuru var piesprādzēt pie bikšu siksnas. Tikai tad, ja gribēsi ņemt līdzi arī teleobjektīvu (fokuss līdz 210 mm), jutīsies mazliet apkrāvies. Lai gan arī tas ir visai viegls, saliktā stāvoklī tikai 13 cm garš un platāku šortu kabatā mierīgi ieliekams. Ērti.
Automašīnā un pludmalē
Pirmā piešaude notika izbraukumā uz Buļļu jūrmalu. Ar mazdēliem. Ja godīgi – te būtu pieticis arī ar mazo kanoniņu. Pavisam labs būtu cits mans mīlulis, “Fuji” superzūms (mirkļu medībās izstiept fokusu ar vienu sviras piespiedienu tomēr var ātrāk, nekā gredzenu griežot vai pat citu objektīvu meklējot). NEX? Normāli… Lai gan – iAUTO režīms (gar citiem gudrākiem pirmajā reizē esmu nolēmis vēl negrābstīties) pārsteidz ar zibenīgu pielāgošanos jebkuriem apstākļiem.
Saulē pie mirguļojoša ūdens, visdziļākajā ēnā zem slidkalniņa vai auto pakaļējā sēdeklī, zēniem smiltis pa gaisu šķipelējot un šļakatas šķiežot – tik ikoniņa displejā parāda, ka datoriņš mirklī sapratis – sports, portrets, ainava vai “makro”.
Vajadzīgais ISO (jutība) – 100 vai 800. Iznākumu redzu mājās, ražu datorā ielādējis. No 200 klikšķiem pilnīgu brāķu nav vairāk par desmit. Ziepju traukam šādā jandāliņā būtu labi ja puse. Un superzūma neesamību pilnīgi kompensē karaliskā rezolūcija (tas bija NEX7 ar 24 mpix) – vari datorā izgriezt kaut seju no ainavas, bagātīgā apgaismojumā bez jebkādiem “trokšņiem”, kas mazo sensoriņu aparātiem, šādi rīkojoties, pašķīstu raibu raibie.
Pilī un ezerā
Bet nākamajās dienā laimējās nonākt apstākļos, kur NEX rāda savu īsto spēku. Rīgas pils nu jau neapdzīvotajā un pavisam drīz uz lielo remontu (prezidenta pro-gnoze – gadi pieci paiešot) slēdzamajā krēslainajā augstākajā spārnā, un tūlīt pēc tam – prom uz Usmu!
Pilī NEX5 nekavējoties noregulējās uz jūtībām, kas cilvēkam no filmu laikmeta – gan lēto, gan gadsimta sākuma dārgo (toreiz man bija tikpat dārga ”Minolta” ar nieka 6 mpix) kameru lietotājiem – šķiet fantastika. ISO 1600, 3200… pieredze brēc – nu graudaina pastkarte vien te var iznākt! Vakarā datorā redzu – štrunts ir tava pieredze. Mūsdienas rullē! Bez zibspuldzes, bez statīva tu vari krēslā bliezt pa kristāla lustru piekariņiem, pa griestu gleznojumiem 10 metru attālumā, pa remontējamu sienu plaisām. Viss sanācis ja ne perfekti, tad ļoti labi katrā ziņā. Tu vari krāt ļaudis dabiskā kustībā un cilvēku sejas, netraucējot viņu sarunas ar zibšņiem. Tu vari reproducēt agrāko prezidentu bildes un pievākt sev senu karšu fragmentus. Tu vari visu, ko vēlas fotogrāfs. Nu labi – gandrīz visu. Bija jau arī šajā folderī pa brāķītim. Domāju, ka arī to būtu mazāk, ja NEX man būtu simto, nevis trešo dienu. Visu iespēju apguve tomēr prasa ilgāku laiku.
Usma un Amjūdze – saules rietu un lēktu krāsu rotaļu paradīze. Atkal tīši uzvedos neprofesionāli. Statīvu atstāju mājās. NEX tiek galā tāpat. Vai nu paaugstinot jutību, vai (interesanta, līdz šim nesastapta fīča) ar savdabīgu tumsas brīvroku režīmu – viena ilga slēdža atvēruma vietā bliežot kādas sešas īsas reizes un pats visu guvumu samontējot vienā bildē. Dienā aparāts ir izcili labs pretgaismas eks-perimentos – dabūt gatavu labi detalizētu portretu ar saules atspulga žilbinošo sudrabu fonā – to nu kādreiz vajadzēja īpaši mācēt. Tagad dators māk… Māk salikt vienā platā un zemā strēmelē sešas secīgas bildes un iztaisīt panorāmu, kādas izveidei vēl nesen stundām sēdējām pie datora, māk notvert stārķi un bebru. Ei, vai neesi pārāk aizrāvies? Zivis taču brauci ķert!
Vai man to vajag?
Te tiešām draud briesmas. Kā šito saslimšanu sauksim? Fotoholisms? Ar šādiem rīkiem var sabildēt tik daudz (gan pēc bilžu skaita, gan apjoma), ka neviens to bagātību apskatīt nespēs un negribēs. Visa savāktā apstrāde prasa laiku un datora resursus (pat strādājot ar lētākā NEX16 mpix failiem jūtu, ka mans vecais IBM sāk stenēt un ilgi domāt), ievilina tevi savdabīgā bijušo ainiņu eiforijā, kas laikam jau pārsniedz normālai darba dzīvei un atpūtai nekaitējoša vaļasprieka robežas.
Secinājums? NEX7 man laikam nevajag. Tas jau ir pamatīga profesionāļa līmenis. NEX5, NEX3 vai kaut kas līdzīgs no citu firmu darinājumiem varētu noderēt. Ja ne ikdienai, kad pietiek ar kaut ko lētāku, tad skaistiem mirkļu svētkiem noteikti.
