“Gluži es atstāts un viens” 0
Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gadā grāmatu apgāds “Madris” laidis klajā neliela apjoma krājumiņu, kurā apkopota dzejnieka, dramaturga, tulkotāja un domātāja Jāņa Pliekšāna (1865 – 1929) dzeja, aforismi un humors.
Grāmatiņu sastādījusi Raiņa un Aspazijas muzeja galvenā speciāliste Gaida Jablovska, izvēloties dažādos dzejnieka dzīves posmos tapušo liriku un prozu no krājumiem “Apdziedāšanās dziesmas III Vispārējiem latvju Dziesmu svētkiem”, “Tie, kas neaizmirst”, “Virpuļi” un “Gals un sākums”. Krājums sadalīts vairākās nodaļās: “Ko es zinu”, “Humors”, “Es ritu”, “Lokā” un “Aforismi”. Katru no tām ilustrē pāris fotogrāfiju, kurās dzejnieks galvenokārt redzams kopā ar Aspaziju, gan atrodoties trimdā, gan dzimtenē, kā arī šī laulātā pāra atveids piemineklī, kas atrodas Majoros. Grāmatā ievietoti arī tādi attēli, kas saistīti ar Raiņa daiļradi, piemēram, pastkarte ar lauztām priedēm, kur zem attēla nodrukāts dzejolis “Lauztās priedes”, gleznotāja Niklāva Strunkes ilustrācija lugai “Zelta zirgs”, grafiķa Sigismunda Vidberga zīmējums un citi.
Nesen iznākušais Raiņa dzejas, aforismu un humora krājums iezīmīgs ar šo latviešu literatūrā labi zināmo un daudzu tautiešu pasaules uztveri veidojušo darbu izkārtojumu. Iepriekš šādā secībā un izkārtojumā minētos darbus nav bijis iespējams lasīt.
Lasot krājumā iekļauto dzeju, var secināt, ka liela uzmanība pievērsta tiem Raiņa dzīves gadiem, kas piespiedu kārtā pavadīti tālu prom no dzimtenes. Trimda jeb piespiedu atšķirtība no Latvijas viņam radījusi lielas sirdssāpes, un, domājams, nekļūdīšos, apgalvodama, ka līdzīgas izjūtas ne vienam vien cilvēkam nav svešas arī mūsdienās, par spīti tam, ka aizbraukšanas iemesli ir pavisam citi. Šī iemesla dēļ var apgalvot, ka Raiņa dzeja un domugraudi mūsdienās ir aktuāli. “Viss viens, kurā pusē/ Verd dzīvība straujāk –/ Rietumos, austrumos,/ Ziemeļos, dienvidos,/ Kaut tik vien verd.” (“Pie dzīvības katliem”; 9. lpp.). Viens no lielākajiem grūtumiem, ar ko cilvēkam dzīves gaitā nākas sastapties, ir vientulības un pamestības izjūta, kas sevišķi asi sevi liek manīt, ilgstoši atrodoties svešā valstī starp svešiem ļaudīm, taču ne jau tikai tad. Tas notiek arī brīžos, kad cilvēks nokļuvis dzīves krustcelēs un pārvērtē savu dzīvi: “Dvēsele mana, tu dziļā,/ Pie tevis es nokusis nāku –/ Visa man žuvusi sirds, Gluži es atstāts un viens.” (“Lokā”; 47. lpp.). No dzejnieka biogrāfijas zināms, ka Raini vajājusi pamestības izjūta un ne bez iemesla. Viņa nāves stundā Jūrmalas vasarnīcā, izņemot mājkalpotāju un ārstu, neviena cita klāt nav bijis.
Ja izdevuma lasītājs būs uzmanīgs un krājumā iekļauto dzeju lasīs, domājot līdzi, iespējams, viņš sev atklās ne vienu vien Raiņa atziņu. Arī dzejolī “Lokā”, kas recenzijā citēts iepriekš, izlobāma atziņa par dzīves cikliskumu, kad sava mūža sākumā un noslēgumā indivīds ir gluži viens.
Piesaista nodaļa “Aforismi”, kurā Raiņa apkopotie domugraudi liek secināt, ka dzejnieks bijis lielisks cilvēka dabas pazinējs. Vairākās atziņās rakstura iezīmes attēlotas tik precīzi, ka labāk pateikt nav iespējams: “Nauda ir vara; to nicina tikai tad, kad viņa pieder citam” un “Stūrgalvība nau pārliecība” (abi – 55. lpp.). Taču ne visām atziņām iespējams piekrist, ir arī tādas, kas vērtējamas pretrunīgi.
Nodaļā “Humors” dzejnieks pārsvarā labdabīgi pasmaida gan pats par sevi, gan citiem, gan arī par savu laiku, kas diezgan izteikti līdzinās mūsdienām. Kāds ir moderns uzņēmējs? Atbilde ir īsa: “Tas dara tā:/ Līdz trim mēnešiem nekā/ Strādniekam tas nemaksā,/ Pēc tam paliek parādā.” (“Moderns uzņēmējs”; 15. lpp.) Arī raksturojums, kāds veltīts tautas priekšstāvjiem, šodien nav uzskatāms par novecojušu ne mazākajā mērā: “Vai lopiem jāzina,/ Kāds suns tos gana?/ Lai kāda valdība:/ Nau ļaudīm noteikšana.” (“Veca gudrība”; 16. lpp.) Krājumā iekļautie aforismi pierāda, ka talantīgam dzejniekam bez izcilām novērošanas spējām un prasmes iejusties citu cilvēku ādā neiztikt. Rainim šīs spējas piemita pilnā mērā.
