Juris Lorencs: Globālo sasilšanu gaidot 8
Divas lietas, kas paliks atmiņā no šīs vasaras sākuma, – aukstuma rekordi un zeltainie rapšu lauki. Rapši, saražotā biodegviela un tās obligātais piejaukums fosilajai degvielai ir mūsu pienesums cīņai ar klimata izmaiņām. Drīz būs Jāņi, dienas atkal kļūs īsākas, bet globālā sasilšana vismaz līdz Latvijai, šķiet, tā arī nebūs atnākusi. Varbūt tiešām taisnība tiem, kuri apgalvo – runas par draudošo klimatisko katastrofu ir krietni pārspīlētas, tas ir vien zinātnieku un dažu industriju lobijs. Pie šādiem uzskatiem pieturas Donalds Tramps, kurš jūnija sākumā paziņoja par ASV izstāšanos no ANO Parīzes klimata līguma. ASV gan esot gatavas mazliet piekāpties, bet nu jau ar tām izdevīgākiem noteikumiem.
Ap šo dokumentu, kam jāstājas spēkā vien 2020. gadā, joprojām ir daudz neskaidrību. Grūti iedomāties, kā Ķīnas un Indijas varas iestādes spēs apturēt šo valstu iedzīvotāju, īpaši strauji augošās vidusšķiras, kāri pēc automašīnām, motocikliem un gaisa kondicionētājiem. Bet kopā tie ir 2,8 miljardi cilvēku! Un ko nozīmē apņēmība attīstīt videi draudzīgus energoresursus? Tās saucamās draudzīgās tehnoloģijas dabai un cilvēkam atnesušas arī lielu postu. Spilgts piemērs ir tehniskās kultūras, biodīzeļa izejvielas, kas patlaban pārņem pasauli, – rapsis Eiropā, cukurniedres Āfrikā un Dienvid- amerikā, eļļas palmas Indonēzijā un Malaizijā. Viss ir sasaistīts šajā biznesa ķēdē – milzīgas zemes platības “trešajā pasaulē” pieder attīstīto valstu (kurām vārdos tik ļoti rūp vide un ekoloģija!) pensiju un ieguldījumu fondiem. Bet tropisko mežu izciršana un augsnes erozija ir tikai viena bēda. Tehniskās kultūras aizņem vietu, kur kādreiz tika audzēta labība un ganīti lopi. Sekas – tā saucamā pārtikas inflācija, produktu cenu kāpums, kas krietni apsteidz ne tikai ienākumu pieaugumu, bet arī citu preču un pakalpojumu cenu kāpumu. Process, kas sit pa kabatu pirmām kārtām jau visnabadzīgākajiem slāņiem.
Kur ņemt tīru, videi draudzīgu enerģiju? Fantāzijas par ūdeņraža dzinējiem ir jauka lieta, vienīgi jūsmotāji aizmirst, ka, lai iegūtu šo dabā tik izplatīto elementu, ir jāpatērē elektroenerģija. Ūdens spēkstacijas, vēja turbīnas un saules baterijas spēj ģenerēt vien nelielu daļu vajadzīgo jaudu, pārējo iegūst, sadedzinot fosilo kurināmo vai kodolspēkstacijās. Rekordiste te ir Francija, kur 73% no saražotās elektrības ģenerē kodolspēkstacijas, daudz neatpaliek Slovākija (54%), Ukraina (53%) un Ungārija (51%).
Patiesībā, lai cik tas liktos dīvaini, pati zaļākā un dabai draudzīgākā šobrīd ir kodolenerģija. Tomēr, paklausot zaļo spiedienam un dažu industriju (piemēram, gāzes) lobijam, nākotnē no kodolenerģijas pilnībā plāno atteikties Beļģija, Šveice un Vācija, kuras pēdējais kodolreaktors tiks izslēgts 2022. gadā. Saprotams, ASV, Krievija, Ķīna, Indija, Francija un Lielbritānija neko tādu nedarīs, jo kodolreaktori tām vajadzīgi atombumbu izgatavošanai. Tajā pašā laikā Vācijas lēmums atteikties no kodolenerģijas padarījis to atkarīgu no fosilajiem kurināmajiem, pirmām kārtām Krievijas gāzes. Nav brīnums, ka tieši Vācija lobē gāzesvadu celtniecību Baltijas jūrā, projektu “Nord Stream”, tā izsaucot līdzšinējo Krievijas gāzes tranzītvalstu – Ukrainas un Polijas – dusmas.
Patiesībā cīņa ar klimata pārmaiņām sākās mūsu galvā, vienkāršo cilvēku ikdienas paradumos. Mazāk pirkt nevajadzīgas lietas, izslēgt aiz sevis gaismu, nosiltināt mājokli, biežāk lietot sabiedrisko transportu vai izmantot līdzbraukšanas pakalpojumus. Turklāt digitālais laikmets piedāvā jaunus un inovatīvus enerģijas taupīšanas avotus. Paredzams, ka Berlīnē sāks darboties transporta sistēma “door2door”, tātad “no durvīm līdz durvīm” – busiņi, kas brauc nevis pa noteiktu, bet gan elastīgu, pašu pasažieru izvēlētu maršrutu. Darbības princips ir šāds – klients ar viedtālruni paziņo vēlamo maršrutu, un īpaša programma piegādā busiņu tieši pie durvīm, vienlaikus saskaņojot procesu ar citiem braukt gribētājiem. Biļetes cena par šādu pakalpojumu varētu būt viens eiro. Aprēķini rāda, ka 3000 šādu busiņu varētu aizstāt ap 100 000 automašīnu, kuru vienīgais uzdevums ir nogādāt to īpašniekus uz darbu un mājām. Un tas gan jau ir pavisam nopietni.
