Juris Lorencs: Globalizācijas trauslums 1
“Slaveno Florenci, visskaistāko no visām Itālijas pilsētām, piemeklēja nāvējoša mēra sērga, kas bija izcēlusies vai nu debesu spīdekļu iedarbībā, vai arī Dievs to taisnīgās dusmās par mūsu grēkiem bija uzsūtījis mirstīgajiem, lai viņus sodītu. Sākusies pirms dažiem gadiem austrumu apgabalos, nolaupījusi tur neskaitāmu daudzumu iedzīvotāju, sērga nemitīgi izplatījās no vienas vietas uz otru un nelaimīgā kārtā nonāca arī līdz rietumiem. Pret to nelīdzēja nedz kāda gudrība, nedz cilvēku piesardzība…”
Tie ir daži teikumi no Džovanni Bokačo noveļu krājuma “Dekamerons” pirmās nodaļas. Grāmata pabeigta ap 1353. gadu.
Rakstnieks vēl dzīvoja atmiņās par mēra epidēmiju, kas plosījās Itālijā 1348. gadā un nesaudzēja arī viņa tuviniekus. Atgādināšu “Dekamerona” sižetu: glābjoties no mēra pārņemtās pilsētas, septiņas jaunavas un trīs jaunekļi paslēpjas vientuļā villā dažu kilometru attālumā no Florences mūriem. Tur viņi pavada desmit dienas un, kavējot laiku, katrs izstāsta pa vienam stāstam dienā. Desmit dienas, desmit stāstu, pavisam kopā simts noveļu. Viens no lielākajiem mākslas darbiem, ko radījis cilvēks.
Jaunais vīruss “Covid-19”, kas no austrumiem sasniedzis arī Eiropu un patlaban visnegantāk plosās tieši Itālijā, ne tuvu nav tik bīstams kā mēris.
Un tomēr vēsture atkārtojas.
Līdzīgi itāļu jauniešiem, kuri dzīvoja 14. gadsimtā, modernā pasaule izolējas – valstis slēdz robežas, aviokompānijas pārtrauc lidojumus, varas iestādes atceļ masu pasākumus, uzņēmumi aicina darbiniekus strādāt “no mājām”. Itālijā, Vācijā, pat kaimiņu Lietuvā no veikalu plauktiem sāk pazust makaroni, rīsi, cukurs un citi ilgi uzglabājami produkti.
Paredzēto 35 000 dalībnieku vietā Tokijas maratonā piedalās vien 300. Tuksnesīgas epidēmijas skarto pilsētu ielas, slēgtas muzeju un baznīcu durvis, futbola mači bez skatītājiem. Vientulīgs gājējs ar sejas masku, kas, kā apgalvo mediķi, patiesībā nepasargā no saslimšanas. Tātad maska ir vien talismans šajā neparastajā laikā, ko varbūt vistrāpīgāk var raksturot ar vārdu “nedrošība”.
Kontrasts jo spēcīgāks tāpēc, ka modernais cilvēks ir gluži vai apsēsts ar drošību, prognozējamību un dzīves plānošanu.
Tagad izrādās, ka neredzamais vīruss īsā laikā spēj burtiski paralizēt, pilnībā izmainīt ierasto dzīves kārtību. Ka nelīdz pat visspēcīgākās apdrošināšanas, ne modernās tehnoloģijas. Tomēr tehnoloģijas spēj atvieglot dzīvi izolācijā. Tagad var neiet uz veikalu, pirkt produktus internetā un gaidīt, kad iepirkumu turzu līdz durvīm nogādās kurjers. “Dekamerona” stāstos savā starpā dalījās desmit cilvēki, šodien ar sociālo tīklu palīdzību viņu auditorija būtu visa globālā cilvēce. Vienlaikus redzam, kā pasaulē izplatās viltus ziņas, sazvērestības teorijas par “amerikāņu bioloģisko ieroci”, par avāriju “slepenā ķīniešu laboratorijā”.
Informācijas izplatīšanos vīruss apturēt nevar.
Tas, ko viņš spēj – iespaidot globālo saimniecību. Ar sarežģītām loģistikas ķēdēm saistītā ekonomikas mašinērija sākusi buksēt. Komplektējošo detaļu piegāžu aizkavēšanās no Ķīnas vai Korejas var apstādināt rūpnīcu konveijerus ASV. Karantīnas apstākļos dzīvojošās Ķīnas lielpilsētās krītas pieprasījums pēc Eiropas precēm, kas savukārt rada problēmas “vecajā kontinentā”.
Tās ir gluži vai eksistenciālas bailes par vērtību zaudējušās akcijās ieguldītiem mūža ietaupījumiem, par saimnieciskās recesijas apdraudētiem pensiju fondiem.
Izrādās, skaistajā stāstā par globālo un visiem izdevīgo darba dalīšanu slēpjas līdz šim neapjaustas briesmas. Ka pārvietošanās brīvību simbolizējošie, dažkārt smieklīgi lētie lidojumi var atvest ne tikai tūristus, bet arī svešu slimību dīgļus. Un mēs saprotam, ka patiesībā esam ievainojami. Brīdī, kad uz spēles likta veselība un dzīvība, pēkšņi tiek aizmirstas vēl nesen tik svarīgās postmodernās vērtības.
Kur palikusi Grēta Tūnberga un viņas sludinātā klimatiskā apokalipse, kas vēl nesen dominēja mediju virsrakstos?
Neviens neprotestē pret izlietoto sejas masku kalniem, kas milzīgā skaitā nonāk atkritumos. Vienlaikus pasaule kļūst egoistiskāka un ciniskāka. Šis nav tas piemērotākais brīdis, kad Sīrijas bēgļiem klauvēt pie Eiropas durvīm, kā to patlaban redzam uz Turcijas un Grieķijas robežas.
Bet tas ir īstais laiks, kad Eiropai un Latvijai izvērtēt notiekošos procesus un izdarīt atbilstošus secinājumus. Kas zina – ja sērga sasniegs Latviju, varbūt vientuļa lauku sēta Latgalē uz laiku kļūs par patvērumu tiem, kuri spēs sacerēt ja ne jaunu “Dekameronu”, tad vismaz iezīmēt tālākas attīstības vīziju šai tik trauslajai pasaulei.
