Olafs Zvejnieks: Patiešām vēsturisks lēmums, kas, iespējams, iezīmē globalizācijas procesa beigas 8
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizpagājušās nedēļas G7 lielvalstu sanāksme, kuras svarīgākais lēmums ir vienošanās par globālo vienoto minimālo uzņēmuma ienākuma nodokļa likmi, ir patiešām vēsturisks un, iespējams, iezīmē globalizācijas procesa beigas.
Panāktā vienošanās satur divus principiālus aspektus – pirmkārt, vienošanos par globālo minimālo UIN likmi 15% apmērā, bet, otrkārt, par to, ka globālo korporāciju peļņa tiks virzīta atpakaļ uz tām valstīm, kurās tiek veikta reālā uzņēmējdarbība neatkarīgi no tā, kur ir reģistrēts un fiziski atrodas uzņēmuma “štābs”.
Abi šie noteikumi skaidri iezīmē, ka līdz šim notiekošajai valstu savstarpējai konkurencei par to, kura spēs ieviest zemākas UIN likmes un tādējādi piesaistīt investorus un uzņēmumus, pienācis gals.
Šī sacīkste sākās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados un turpinās līdz pat šodienai.
Vidējās uzņēmuma ienākuma nodokļa likmes pasaulē šajā periodā ir samazinājušās no apmēram 50 līdz 24%. Taču tas vēl nav viss – daudzas valstis apzināti ieviesušas likumdošanā dažādus caurumus, kas ļauj globālajām korporācijām samazināt reāli maksājamās nodokļu likmes līdz ar vienu skaitli aprakstāmai nodokļu likmei.
Tikpat kaitīgs, ja ne vēl kaitīgāks, process valstu nodokļu ieņēmumiem ir bijusi likumīgā iespēja pārcelt korporāciju ieņēmumus uz “nodokļu paradīzēm”, tādām kā Britu Virdžīnu salas, Bermudu salas, Kaimanu salas un tamlīdzīgām, vienlaikus nepārceļot uz tām savu reālo darbību. G7 lēmums vismaz daļēji likvidē ekonomiskos iemeslus, kādēļ šāda pārcelšana ir notikusi.
Var prognozēt, ka pret lielvalstu vienošanos tiks izvirzīti divi argumenti, raksta Hārvarda universitātes starptautiskās politekonomijas profesors Dani Rodriks.
Viņš prognozē, ka taisnīgu nodokļu aizstāvji 15% likmi kritizēs kā pārāk zemu, savukārt attīstības valstis būs neapmierinātas, ka 15% minimālās likmes ieviešana ierobežos to iespējas piesaistīt investīcijas un tātad – bremzēt arī attīstību.
Viņaprāt, G7 valstis, vienojoties par šo likmi, ir ņēmušas vērā abus argumentus – centušās ieviest tik zemu likmi, lai nomierinātu satrauktās attīstības valstis, bet tomēr tik augstu, lai industriālās valstis spētu atgūt vismaz daļu no zaudētās nodokļu masas.
Jāpiezīmē, ka Džo Baidena administrācijas sākotnējā piedāvātā globālā UIN likme bija 21%, tā samazināta tieši attīstības valstu dēļ.
Eiropas valsts, kuru jaunais lēmums varētu skart vissāpīgāk, ir Īrija, kuras 12,5% UIN likme ir zem piedāvātā 15% līmeņa.
Nav nekāds brīnums, ka tieši šajā valstī reģistrēts vairums ASV lieko globālo korporāciju Eiropas nodaļu, jo valsts nodokļu sistēma lielā mērā ir “piegriezta” šo korporāciju vajadzībām.
Tieši šī iemesla dēļ Īrija ir viena no ekonomiski sekmīgākajām ES valstīm, taču vienlaikus arī valstu savienības kaimiņu neapmierinātības cēlonis.
Taču arī tādas valstis kā Moldova (12%), Paragvaja (10%) un Uzbekistāna (7,5%) nebūs laimīgas. Tāpat tāds Dienvidaustrumāzijas “tīģeris” kā Singapūra nepriecāsies – šajā valstī UIN likme formāli ir 17%, bet atsevišķiem uzņēmējdarbības veidiem tiek piemērotas zemākas likmes.
Teorētiski industriāli attīstītās valstis arī agrāk varēja pieprasīt globālajām korporācijām maksāt augstākus nodokļus – nekas neliedza piemērot augstākas nodokļu likmes iekšzemē.
Taču acīmredzot bailes no biznesa bēgšanas, jo kāda valsts to darītu vienpusīgi, atturējušas no šādas rīcības.
Tieši šo problēmu risina G7 valstu vienošanās otrā daļa – par uzņēmuma peļņas pārvirzīšanu atpakaļ uz valstīm, kur tiek veikta reālā darbība.
Konkrēti runa ir par to, ka uzņēmums gūst vismaz 10% peļņu, tad 20% no peļņas jāpārvirza atpakaļ uz valstīm, kur tiek veikta reālā darbība.
Lēmums, protams, nav pilnīgs un varētu jautāt – kāpēc 20, nevis 50% vai visu peļņu? Tāpat pagaidām neatrisināts jautājums ir par to, kā šīs vienošanās normas ieviesīs reālajā dzīvē, vai šīs ieviešanas procesā netiks radīti jauni nodokļu likumdošanas “caurumi”. Taču arī šis ir solis pareizā virzienā.
