Zvejnieks norāda: Pasaules vēsturē nekad vēl nav piedzīvota ekonomiskā šķelšanās starp divām lielvarām 38
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Arvien jūtamākā ģeopolitiskā un ekonomiskā plaisa starp ASV un Ķīnu drīz liks pārskatīt arī ekonomisko domāšanu, uztraucas ekonomisti pasaulē.
Globālā ekonomika ir iegājusi jaunā – nacionālās drošības – ērā, uzskata Raba Arezki, bjušais Āfrikas Attīstības bankas viceprezidents un galvenais ekonomists, kā arī bijušais Pasaules bankas Vidējo Austrumu un Ziemeļāfrikas reģiona galvenais ekonomists.
Viņš atzīmē, ka jau Covid-19 pandēmija nodemonstrējusi, cik ievainojama ir pārliecīga paļaušanās uz globālajām piegādes ķēdēm, kā arī to, ka pasaule nespēj adekvāti koordinēt cīņu ar globālajiem apdraudējumiem veselībai.
Taču neizprovocētais Krievijas uzbrukums Ukrainai un tam sekojošā globālās ekonomikas sabotāža ir ievadījusi jaunu ēru, jo, pat neņemot vērā šī kara humāno un ekonomisko cenu, tas krasi pastiprinājis šķelšanos starp Rietumu un Austrumu ģeopolitiskajiem blokiem, kuru centri ir attiecīgi ASV un Ķīna.
Krievija savas energoresursu un pārtikas piegādes ir pārvērtusi ģeopolitiskā ierocī, kura mērķis ir sašķelt Eiropu un uzjundīt antirietumniecisku noskaņojumu attīstības valstīs.
Šajā pretstāvē Ķīna ir nostājusies Krievijas pusē, apstiprinot, ka uzskata Krievijas rūpes par savu drošību par pamatotām.
Attiecību saasinājums ap Taivānu, kas ir lielākais pusvadītāju ražotājs pasaulē, ir otrs gruzdošs deglis pie pulvermucas, kas palikta zem Ķīnas un ASV attiecībām.
Notiekošā rezultātā pasaules ekonomikā vērojama pieaugoša polarizācija, sāk aktivizēties arī atsevišķi reģionālie konflikti. Atšķirībā no Padomju Savienības Aukstā kara laikā Ķīna ir gan stratēģisks, gan ekonomisks sāncensis Savienotajām Valstīm. Ķīnas pieaugošās tirdzniecības un finanšu saites ar globālajiem Dienvidiem jau šobrīd panāk to, ka daudzas nabadzīgākās valstis pakāpeniski novēršas no ASV un Rietumu bloka. Tā ASV un Eiropas diplomātiem par pārsteigumu, daudzas attīstības valstis izvēlējās atturēties ANO Ģenerālās asamblejas marta balsojumā par Krievijas iebrukuma Ukrainā nosodīšanu.
Arezki uzskata, ka ģeopolitiskā šķelšanās neizbēgami novedīs arī pie ekonomiskās šķelšanās. Lai gan nacionālā drošība ilgstoši ir skatīta kā ar ekonomiku nekādi nesaistīta lieta, tomēr šis laikmets, šķiet, ir beidzies.
Vislabāk tas, ka nacionālā drošība vairs nav šķirta no ekonomikas, ir redzams mums, eiropiešiem, kuriem jāmeklē aizstājējs Krievijas naftai un gāzei. Ja tā, tad jāsāk domāt par to, kāds liktenis gaidāms pasaules ekonomiskajām institūcijām.
Piemēram, Bretonvudas sistēma (radīja pirmo vispusīgi akceptēto noteikumu kopumu rietumvalstu komerciālajā un finanšu sadarbībā) un Pasaules tirdzniecības organizācija ir ārkārtīgi palīdzējusi augt pasaules ekonomikai – kopš 1960. gada pasaules kopprodukts palielinājies apmēram astoņkārtīgi.
Taču iespējams, ka tās ir ceļa beigas – bijušā ASV prezidenta Donalda Trampa “Amerika pirmajā vietā” politika un tirdzniecības tarifu karš ar Ķīnu iecirta pirmo lielo robu globālo ekonomisko institūciju varā, un Džo Baidena administrācija ir sekojusi šīs politikas gultnei.
ASV finanšu ministre Dženeta Jellena nesen arī izteicās par nepieciešamību radīt “draudzīgas” piegādes ķēdes sadarbībā ar uzticamiem sabiedrotajiem – tā, viņasprāt, būtu atbilde uz augošo Ķīnas izaicinājumu.
Paralēli notiek otrs process – virkne valstu ir izteikušas vēlmi pievienoties BRICS – valstu grupai, kas līdz šim apvienoja Brazīliju, Krieviju, Indiju, Ķīnu un Dienvidāfriku.
Ķīnas līderis Sji Dziņpins aģitē par jaunas globālās pārvaldes sistēmas veidošanu, kas aizstātu “rietumnieku” radītās struktūras – Starptautisko valūtas fondu, Pasaules banku un arī Apvienoto Nāciju Organizāciju.
Tāpat Ķīna un Krievija strādā pie globālās norēķinu sistēmas SWIFT alternatīvas izveidošanas.
Pasaules vēsturē jau ir piedzīvoti šķelšanās un fragmentēšanās periodi, kas saistīti ar tirdzniecības kariem, taču nekad vēl nav piedzīvota ekonomiskā šķelšanās starp divām lielvarām.
Un tomēr tieši tas šobrīd notiek – to var novērot akciju svītrošanā no biržas sarakstiem, aizliegumiem izmantot noteiktu uzņēmumu produkciju mikročipu un telekomunikāciju jomās, aizliegumiem pārdot lauksaimniecības zemi noteiktu valstu pilsoņiem, kā arī aizsardzības un enerģētikas jomās.
Ir vērojama arī netarifu barjeru palielināšanās tādās jomās kā drošība, privātums, fitosanitārā kontrole un dažādās valstīs ražotās alektroniskās un digitālās aparatūras spējā sadarboties.
Īsi sakot – globālo piegāžu ķēžu fragmentēšanās nozīmē, ka arī Latvijas uzņēmēji var piedzīvot brīdi, kad detaļas vairs nebūs iespējams pasūtīt Ķīnā vai tai draudzīgajās valstīs.
