Franks Gordons: Mūsdienu migrantiem vajag pārtiku un viedtālruni 28
Lai nu tie “antiglobālisti” spļaudās un ārdās, globalizācija visos tās aspektos – pozitīvajos un negatīvajos – ir neatgriezeniska. Kā mēdz teikt latvieši – tā tas ir, un te neko nevar darīt. Pārvietošanās un sazināšanās, darbs un daile – viss ir globalizēts, un pie visa vainīgs ne jau kapitālisms vai nez kādi tumšie spēki, bet tīmeklis, kiberpasaule – sauc, kā gribi. Pieliec klāt gaisa satiksmes trases un lidostu sarakstu un, protams, angļu valodu!
Miljoniem cilvēku tagad, sēžot pie jebkura izmēra datora vai turot rokā viedtālruni, dara derīgu, ražīgu, radošu darbu, pildot partneru vai klientu uzdevumus, kuri atrodas pasaules otrā galā.
Latviešu diasporai, kas izpletusies un sazarojusies pēdējos 15 gados, ir izredzes kalpot ne tikai savai labklājībai, bet arī tēvzemes interesēm. Un viņu bērni nav zuduši Latvijai, ja vecāki ar viņiem runā latviski un liek apzināties savu etnisko patību. Jācer, ka netrūks arī tādu, kas, apguvuši labu arodu vai zinātnisko grādu ārzemēs, atgriezīsies Latvijā. Tā taču nav nejaušība, ka pēckara gados Maskava izvietoja taisni Rīgā tādas milzu ražotnes kā “Alfa”, paplašināto VEF, “Radiotehniku” – jo latviešu meistaru un tehniķu darba tikums, pienākuma apziņa un precizitāte tika augstu vērtēta jau cara laikos: tas, ka Rīgā tika ražoti pirmie automobiļi un lidaparāti Krievijas impērijā, arī nebija nejaušība, jo te, Baltijas guberņās, attiksme pret darbu bija eiropeiska.
Aplūkotais ir viens no diviem globālās mobilitātes aspektiem. Otrs tāpat ir neizbēgams un, šķiet, neatgriezenisks, bet vedina uz skumjām pārdomām. Runa ir par bēgļu straumi, kas tagad burtiski gāžas virsū Eiropai. Vācijai vien šogad nākas uzņemt 800 000 bēgļu, ieskaitot t. s. patvēruma meklētājus. Vēsturisks paradokss ir tas, ka te zināmā mērā vainojams Hitlers: ja nebūtu nacistiskās Lielvācijas pastrādāto masu slepkavību, pēckara Vācijas konstitūcijā jeb pamatlikumā (Grundgesetz) nebūtu 16. panta, kur teikts: “Politisch Verfolgte geniessen Asylrecht”, t. i., politisku iemeslu dēļ vajātiem ir patvēruma tiesības. Un šā teikuma interpretācija ir ļoti plaša, un to visnotaļ izmanto bēgļi no Sīrijas, kur plosās pilsoņu karš, un Eritrejas, kur ārdās brutāls režīms…
Man jau nācās rakstīt par to, cik svarīgs, aplūkojot bēgļu problēmu, ir viņu dzīvesveids. Kamēr, piemēram, Saksijas un Tīringas mazpilsētās, bijušajā Autrumvācijā (VDR), satrakoti “āriski” mietpilsoņi dedzina Āfrikas bēgļu uzņemšanas punktus, Turcijā, kas uzņēmusi divus miljonus bēgļu no Sīrijas, pret viņiem izturas labvēlīgi, patiešām viesmīlīgi. Tur nav ne ksenofobijas, ne rasisma, un daudzviet veikalos ir uzraksti arī arābu valodā, jo turku valoda ir citas cilmes. Vairākums bēgļu no Sīrijas pieder pie islāma sunnītu paveida, kas kopīgs arī turkiem. Tā pati reliģija, tas pats dzīvesveids, tie paši uzskati par ģimeni, tie paši ēdieni.
Noslēgumā jānorāda uz Metjū Brunvasera rakstu “The New York Times” 25. augusta numurā, kur viņš raksta, ka 21. gadsimta migrantam ir trīs svarīgas lietas: ēdiens, pajumte un viedtālrunis. Jā gan, viedtālrunis ir rīks, bez kura bēglim neiztikt, ja viņš grib savu grūto ceļu novest līdz galam. Viedtālrunis ir gan sazināšanās, gan informācijas, gan orientācijas līdzeklis, gan iespēja pastarpināti tikties ar tuviniekiem. Arī viedtālrunis ir globalizācijas auglis, kas atvieglo cilvēkiem mobilitāti – tiešā un pārnestā nozīmē. Šo rīku diemžēl prasmīgi lieto arī ISIS karotāji – ķīlnieku galvu cirtēji, nepilngadīgu meiteņu izvarotāji, senatnes pieminekļu postītāji. Diemžēl!
(Raksts publicēts avīzē ”Laiks”/”Brīvā Latvija”)
