Globālā konkurence par zaļāku dzīvi 2
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jautājums par enerģiju jeb, precīzāk, par pietiekami lētiem energoresursiem un ekonomikas un sadzīves transformāciju uz zaļo enerģētiku šobrīd kļuvis par vienu no galvenajiem Eiropas Savienības turpmākās attīstības jautājumiem, ne velti tam radītas veselas investīciju programmas, kā “REPowerEU”.
Kad savulaik Eiropas Komisija piedāvāja plānu par ekonomikas zaļo transformāciju, tā bieži tika kritizēta par “līšanu citiem pa priekšu” un “pilnīgu atbalsta trūkumu pārējā pasaulē”. Pagājuši daži gadi, un par zaļo transformāciju runā visa pasaule, un atsevišķos jautājumos mūsu konkurenti virzās uz priekšu pat ātrāk nekā mēs paši. Šim aktuālajam tematam nesenajā Eiropas Investīciju bankas forumā, kas bija veltīts gadskārtējam šīs bankas pētījumam par investīciju līmeni Eiropā, tika veltīta dzīva un atklāta diskusija, kas iezīmēja Eiropas enerģētiskās perspektīvas šajā desmitgadē, kā arī uzņēmēju un Eiropas Komisijas noskaņojumu šajā jomā. Katrā ziņā Eiropas Investīciju banka ceļ trauksmi – investīciju līmenis Eiropā 2050. gada klimata mērķus sasniegšanai ir nepietiekams, tas jāpalielina par apmēram 50% šajā desmitgadē un Eiropas līdera pozīcijas zaļo tehnoloģiju jomā ir nopietni apdraudētas.
Problēmas mērogs
“Enerģētikas jautājumā mēs saskaramies ar divām savstarpēji saistītām problēmām – ekonomikas dekarbonizācija un nepieciešamība pēc zaļās transformācijas enerģētikas jomā. Taču Krievijas iebrukums Ukrainā radījis arī trešo problēmu – energoresursu apgādes drošības problēmu un energoresursu cenu krīzi, kā arī centienus samazināt Eiropas atkarību no Krievijas gāzes,” diskusijā izteicās Eiropas Investīciju bankas viceprezidents Tomass Ēstross.
“EIB investīciju pētījums iezīmē vairākas problēmas šo mērķus sasniegšanā. Pagājušajā gadā tikai EIB vien ir veikusi 17 miljardus eiro investīcijas enerģētikas jomā. Taču ar to nepietiek, tādēļ pirms dažiem mēnešiem EIB ir lēmusi piešķirt investīcijām enerģētikas jomā programmas “REPowerEU” ietvaros vēl papildus 30 miljardus eiro katru gadu turpmāko piecu gadu laikā – tātad kopumā 150 miljardus eiro. Tie ir līdzekļi, kurus iespējams izmantot energoefektivitātes problēmu risināšanai, atjaunojamo energoresursu enerģētikas radīšanai un zaļajai transformācijai enerģētikas jomā.”
“Pēdējais gads arī skaidri nodemonstrējis, kādu bīstamību slēpj atkarība no fosilo energoresursu importa un cik ievainojamā stāvoklī tas nostāda Eiropas Savienību. 2019. gadā Eiropa tērēja fosilo energoresursu importam apmēram 300 miljardus eiro gadā, 2021. gadā šis skaitlis jau bija pārsniedzis 500 miljardus eiro, 2022. gada trešajā ceturksnī šī importa apjoms bija aptuveni 70 miljardi eiro mēnesī. Citiem vārdiem sakot, mēs šobrīd esam tuvu tam, ka Eiropa importē fosilos energoresursus par apmēram vienu triljonu eiro gadā – trīs reizes vairāk naudas izteiksmē, nekā tas bija pirms dažiem gadiem,” viņu papildina Eiropas Komisijas Klimata rīcības direktorāta ģenerāldirektors Kurts Vandenberghe. “Lai saprastu, cik liels ir šis skaitlis, – tas ir apmēram divas reizes vairāk nekā EK ir paredzējusi katru gadu līdz 2030. gadam investēt klimata mērķu sasniegšanai – dekarbonizācijai un centieniem nodrošināt tīru enerģiju.”
Kā saglabāt ražotāju konkurētspēju?
Vienlaikus Eiropas rūpnieki rībina trauksmes bungas. “2022. gads bija Eiropas rūpniecības eksistenciāla krīze,” šajā sakarā teica cementa ražotāja “TITAN Cement” direktoru padomes priekšsēdētājs un vienlaikus arī Eiropas Rūpnieku apaļā galda viceprezidents Dimitrijs Papaleksopoloss. “Krīzi raksturo ne tikai fakts, ka Eiropas ražotāju preces strauji izspiež imports, bet arī tas, ka ilgtspējīgās, uz nākotni vērstās investīcijas virzās prom no Eiropas.” D. Papaleksopoloss uzsvēra, ka nav viena iemesla notiekošajam, tie ir vairāki. Pirmais no tiem – energoresursu izmaksas. “Ir pilnīgi skaidrs, ka vismaz turpmākos piecus līdz desmit gadus Eiropai būs jādzīvo neizdevīgas konkurences apstākļos, ko noteiks būtiski augstāks energoresursu cenu līmenis,” viņš teica.
Otrs – vienlaikus ar to, ka Eiropa rīkojas pareizi un iekļauj oglekļa izmešu izmaksas savu preču izmaksās, vairums pārējās pasaules tā nerīkojas. “Lai to kompensētu, ir gandrīz neizbēgami, ka šīs desmitgades otrajā pusē Eiropas energoietilpīgo ražotāju konkurētspēja būs jānodrošina ar kaut kāda veida oglekļa robežlīguma palīdzību [runa ir par nodokli, kas tiktu piemērots to valstu ražojumiem, kuras neseko ES Zaļā kursa principiem]. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, bet citas izejas nebūs, ja negribam pieļaut Eiropas rūpniecības sabrukumu. Vienlaikus visi saprot, ka šādu pasākumu ieviešana būs birokrātiski murgi, tajos būs caurumi un apiešanas iespējas un tamlīdzīgi,” izteicās uzņēmēju pārstāvis.
Trešais būtiskais pagājušā gada notikums ir ASV Inflācijas ierobežošanas akts (IIA) – planētai kopumā tas neapšaubāmi ir pozitīvs notikums, jo tas ir skaidrs signāls, ka ASV nepārprotami iesaistās ekonomikas dekarbonizācijas sacīkstē. Taču veids, kā ASV to ir izdarījušas, rada briesmas Eiropas ražotājiem – Eiropa šī mērķa panākšanai galvenokārt izmanto finanšu pātagu, liekot oglekļa izmaksas iekļaut ražojumu cenās, bet ASV izvēlējušās citu pieeju, piedāvājot ražotājiem treknu burkānu – atbrīvojumus no nodokļiem un citus labumus, tā vēl vairāk izliecot it kā vienādo konkurences laukumu sev par labu. “Un tam būs rezultāti – ir pilnīgs pamats sagaidīt, ka Eiropas uzņēmumi tuvākajā laikā vairāk investēs ASV nekā Eiropā pašā, par pārējo pasauli nemaz nerunājot,” teica Papaleksopoloss.
Ceturtais krīzes apstāklis – arvien vairāk un vairāk valstu atsakās no brīvās konkurences principiem un pievēršas protekcionismam. “Saliekot visus šos apstākļus kopā, mēs iegūstam pašreizējo krīzi. Eiropas ražotāji, diskutējot par šo krīzi, ir izstrādājuši vairākus principus un idejas, kas palīdzētu to pārvarēt. Pirmā – krīze nevar un nedrīkst būt iemesls, lai samazinātu Eiropas ambīcijas klimatneitralitātes sasniegšanā, kustība šajā virzienā ir pat jāpaātrina. Otrs – galvenais, kas būtu jāmācās no ASV Inflācijas ierobežošanas akta, ir vienkāršība un ātrums, Eiropai būtiski jāsamazina birokrātija. Trešais – viss jādara ātrāk. Ceturtais – radikāli jāpalielina investīcijas enerģētikas infrastruktūrā. Piektais – ir krasi jāpalielina pasākumi, lai Eiropas patērētāji kļūtu daudz aktīvāki zaļās un ilgtspējīgās produkcijas pieprasīšanā visās dzīves jomās, šobrīd patērētāji ir pasīvi šajā jautājumā. Sestais – ir izveidojušies apstākļi, lai Eiropas valstis mērķtiecīgi atbalstītu savu ražotāju inovācijas un darbību transformācijas jomā [runa ir par pretrunīgo priekšlikumu, ka Eiropas valstis varētu daudz aktīvāk atbalstīt savus ražotājus, ko virza bagātās valstis, kā Vācija un Francija. Latvija ir pret šo priekšlikumu, jo nespēs līdzvērtīgi atbalstīt savus ražotājus un uztraucas, ka šo pasākumu dēļ tiks iznīcināta vienlīdzīga konkurence Eiropā]. Visbeidzot – Eiropai jāturpina atbalsts brīvajai tirdzniecībai pasaulē un šim atbalstam jābūt “muskuļotam”, nevis naivam. Šajā nozīmē uz 2022. gadu jāskatās kā uz sākumu daudz enerģiskākai zaļajai transformācijai, nekā tā notikusi līdz šim,” izteicās uzņēmēju pārstāvis.
Nost ar Eiropas birokrātiju!
Jāpiezīmē, ka Eiropas birokrātijas kritikai tika veltīta ne viena vien asa bulta. Jau minētais Eiropas Komisijas Klimata rīcības direktorāta ģenerāldirektors Kurts Vandenberghe teica, ka šobrīd tiek veikti pasākumi, lai samazinātu ar ES fondu līdzekļiem saistīto zaļo investīciju projektu izskatīšanas un apstiprināšanas laiku līdz sešiem mēnešiem, kas būtu pamatīgs paātrinājums. Viņš izteicās, ka līdzīgus principus varētu piemērot arī visām industriālajām investīcijām. Tomēr diez vai uzņēmējus Eiropā šāds “paātrinājums” apmierinās. “Nesen biju ASV sakarā ar jaunu investīciju projektu.
Visus jautājumus saskaņojām un atrisinājām divu nedēļu laikā. Līdzīga investīciju projekta dokumentācijas saskaņošana Eiropā notiek jau deviņus mēnešus un vēl nav beigusies,” šajā sakarā citā diskusijā izteicās Anna Metlere, Bila Geitsa finansētās organizācijas “Europe Breaktrough Energy” (aptuveni – “Enerģija Eiropas izrāvienam”) viceprezidente. Viņa ir arī agrākā Eiropas Komisijas iekšējās stratēģijas direktorāta ģenerāldirektore, tātad labi orientējas dažādos ES procesos.
Vēl viens uzmanības vērts aspekts, kuru pieminēja EK pārstāvis K. Vandenberghe, ir tas, ka šobrīd ES tiek apspriests normatīvais akts, kas ļautu nodrošināt visiem ar ūdeņraža tehnoloģijām saistītajiem investīciju projektiem fiksētu peļņas apjomu, garantējot to izdzīvošanu. Šādi pasākumi nekad ES vēl nav veikti, un šis būtu tieša atbilde uz ASV Inflācijas ierobežošanas aktu.
Varētu teikt, ka energoresursu krīze un izaicinājums, kuru Eiropas līderībai zaļajā jomā ir metušas ASV, ir visus pamodinājusi un šobrīd Eiropas Savienības pārvaldes institūcijas murd kā skudru pūznis, kurā iemests akmens. Vai šī murdēšana spēs radīt atbildes pasākumus, kas būs adekvāti mestajiem izaicinājumiem, – to rādīs tuvākā nākotne.
EIB investīciju pētījuma 2022.–2023. gadam atziņas:
Salīdzinot ar ASV uzņēmumiem, ES uzņēmumi ir mazāk inovatīvi un ne tik aktīvi pārņem jaunākās tehnoloģijas. Uzņēmumu atbilde uz Covid-19 pandēmiju ASV un ES valstīs ir bijusi atšķirīga – ASV 2020. gadā to uzņēmumu skaits, kas investē inovācijās, nokrita līdz 43,7%, bet jau 2021. gadā atjaunojās pirmspandēmijas investīciju līmenis – šajā jomā ieguldīja 52,7% uzņēmumu. Eiropā atbilde ir bijusi citāda – 2020. gadā, pandēmijas laikā, inovācijās investējošo uzņēmumu skaits samazinājās līdz 35,7%, arī nākamajā, 2021. gadā kritums turpinājās un šādu uzņēmumu skaits samazinājās līdz 34%.
Investīciju apjomi Eiropā ir nepietiekami, lai sasniegtu 2050. gada klimata neitralitātes mērķus. Periodā no 2011. līdz 2020. gadam gadskārtējais zaļo investīciju apjoms ES ir bijis vidēji 683 miljardi eiro. Lai sasniegtu izvirzītos klimata mērķus, zaļo investīciju apjomam ES vidēji gadā jāpieaug par 356 miljardiem eiro – līdz 1,04 triljoniem eiro gadā.
Produktīvo investīciju apjoms Eiropā ir par 2% no IKP mazāks nekā ASV, un šī atšķirība saglabājas jau vairāk nekā desmit gadus.
Uzņēmumu investīcijas kavē nākotnes neskaidrība, ko izraisījušas krīzes, nepietiekams prasmju apjoms un enerģijas izmaksas.
Dati: EIB investīciju pētījums 2022.–2023. gadam
Viedokļi
EIB galvenā ekonomiste Debora Revotella: “Mēs nedrīkstam palaist garām zaļās transformācijas piedāvātās iespējas. Eiropai jāizmanto tās pašreizējās līdera pozīcijas daudzu zaļo tehnoloģiju jomā un plašāk jāizmanto vienotā tirgus iespējas, samazinot administratīvās barjeras un risinot jautājumus par prasmju un iemaņu nepietiekamību.”
Eiropas Investīciju bankas viceprezidents Tomass Ēstross: “EIB ir lēmusi piešķirt investīcijām enerģētikas jomā programmas “REPowerEU” ietvaros vēl papildu 30 miljardus eiro katru gadu turpmāko piecu gadu laikā – tātad kopumā 150 miljardus eiro. Tie ir līdzekļi, kurus iespējams izmantot energoefektivitātes problēmu risināšanai, atjaunojamo energoresursu enerģētikas radīšanai un zaļajai transformācijai enerģētikas jomā.”
“TITAN Cement” direktoru padomes priekšsēdētājs, Eiropas Rūpnieku apaļā galda viceprezidents Dimitrijs Papaleksopoloss: “Ir gandrīz neizbēgami, ka šīs desmitgades otrajā pusē Eiropas energoietilpīgo ražotāju konkurētspēja būs jānodrošina ar kaut kāda veida oglekļa robežlīguma palīdzību.”
