Sasilstu kā plastilīns 0
Lai labāk saprastu, ko nozīmē neirokustības, piedalos nodarbībā.
Sākumā apguļamies uz vingrošanas paklājiņiem un mācāmies sajust savu ķermeni citādi. Mairas balss skan līdzīgi kā hipnozes seansā – klusināti un nedaudz monotoni.
“Vēro, sajūti sevi! Vai sajūti sevi vienādi ķermeņa labajā un kreisajā pusē? Kāda ir elpa, kur tā iet? Vai sajūti sevi kā ūdeni, varbūt kā smiltis, kā mālus, kā striķus, kā švammi, kā gumiju, kā akmeni? Kādas īpašības ir šai vielai svara ziņā, kāds ir tās apjoms, cik šī viela ir silta?…”
Teikšu godīgi, nodarbības sākumā jūtos kā koks, kā priedes mizas gabals, kas stīvi guļ uz taciņas.
Nākamos vingrojumus izpildām, sēžot uz krēsla. Uzlieku abas plaukstas uz pieres un ļoti lēnām sāku kustināt elkoņus, it kā zīmējot ar tiem pusapli, tādu kā arku. Daru cītīgi un jūtu, ka kustībā iesaistās pleci, lāpstiņas, mugurkauls. Pēc mirkļa apjaušu – tā atbalsojas arī gurnos. Ceļu roku un jūtu, ka kustība patiesībā sākas gurnos. Laikam tāpēc, ka pievēršu tam uzmanību, gurni sāk strādāt vēl aktīvāk. Kad ļauju sev tā kustēties, lielāko impulsu akcentējot uz gurniem, pamanu, ka roka pati ceļas augšā.
Nodarbības beigās atkal apguļamies uz paklāja. Jūtu, ka esmu daudz plastiskāka, mugura gandrīz pilnībā pieguļ zemei. Esmu kā plastilīna cilvēciņš, kas sasilis plaukstās. Vingrošana notiek tik nesteidzīgi, ka sākumā šaubos – kāds gan no tā var būt labums?! Taču pēc nodarbības mana gaita ir atsperīga, noskaņojums pacilāts, ķermenis gluži vai dzied.
