Neirokustības, kas palīdz atbrīvoties no stresa, sāpēm, smagām slimībām 0
Ja esi vērojis vīngliemeža gaitu, labāk sapratīsi, kāda ir sajūta neirokustību nodarbībā. Izdara lēnu vēzienu un vēro, kādas pārmaiņas notiek, kā līdzi kustas kauli, muskuļi, mugura, gurni… Līdzīgi kā gliemeža mīkstais ķermenis, virzoties uz priekšu, pievelkas, ceļot līdzi smago māju.
Par neirokustību nodarbībām uzzinu no vingrās seniores, cigunotājas Lienes Daugules (rakstu par viņu varēja lasīt marta 36,6 °C), kura jau labu laiku apmeklē nodarbības pie Mairas Gūtmanes. Vai ciguna lieliskā skolotāja tagad to likusi malā?
“Joprojām skoloju arī cigunā, taču allaž meklēju jaunus ceļus, kā caur kustību atkal justies labi. Neirokustībās un cigunā kopīgais ir apzinātība, kas nepieciešama, izpildot vingrojumus,” – tā Maira Gūtmane.
Neirokustību metodi izveidojusi klīniskā psiholoģe un dejotāja Anata Baniela, iedvesmojoties no neirofizioloģiskās vingrošanas autora Mošes Feldenkraisa. Abās metodēs iemācās kustību mērķtiecīgi vadīt, izmantojot neapzināto nervu sistēmas aktivitāti. Anata Baniela patlaban praktizē Kalifornijā, jau 30 gadu strādā ar pieaugušajiem un bērniem, izmantojot pašas izslīpēto metodi.
Šie vingrojumi palīdzējuši tūkstošiem cilvēku atbrīvoties no stresa, sāpēm, smagām slimībām, gūt lielāku prieku un vieglumu dzīvē.
Skursteņslauķa efekts
Par to, kā kustamies, atbild smadzenes. Apgūstot neirokustības, jaunā veidā tām iemācām, liekam saprast, ka ķermenis spēj kustēties citādi.
“Ikviens zina, ka, trenējot muskuļus, nepieciešams spēks un veiklība. Šajā vingrojumu sistēmā notiek tieši pretējais, kustību izdara nevis ar spēku, bet vispirms sajūt sevī, kā dabiski kustas kauli un muskuļi,” skaidro Maira Gūtmane. Cilvēkā jau no dabas iekodēts kustēties viegli un brīvi. Tā, kā to dara dzīvnieks vai bērns. Pavērojiet, kā mazulis sāk rāpot – vispirms valstās no vienas puses uz otru, sajūt, kā ķermenī rodas kustība, tad sāk velties, pamazām ceļas augšup. Vienreiz to saprot, tad atkārto vēl un vēl, kamēr izdodas labi. Agrāk bija tāda rotaļlieta – ēzelītis vai skursteņslauķis, kas it kā sabruka, ja tam apakšā piespieda plāksnīti. Ķermenim vajadzētu būt tādam, lai visi kauli un locītavas ir brīvi, saistīti it kā ar elastīgu gumiju. Neirokustību metode ļauj no jauna iemācīties šādu brīvību.
Tomēr visbūtiskākā neirokustību metodes atšķirība no citiem vingrošanas veidiem – liela apzinātība. Tāpēc vingro ļoti lēni, turklāt kustēšanās laikā visu laiku sevi iekšēji vēro, kādas pārmaiņas notiek ķermenī, kā līdzi darbojas kauli.
Maira pamanījusi, ka sportistiem un dejotājiem ir visai grūti izpildīt neirokustības, jo viņi ir iedīdīti darīt pareizi. Iekšēji uzvilkti, visu laiku it kā cīnās, nevar to pareizību atlaist vaļā. “Nav pareizi vai nepareizi, svarīgākais darīt visu apzināti, lēnām, sajust sevi un savu ķermeni pilnībā līdz pat skeletam.”
