Gliemeņu eksperimentālā ferma Pāvilostā 0
Vai gliemenes Baltijas jūras Kurzemes piekrastē pārcietušas šīs ziemas skarbos apstākļus? Atbildes uz šo jautājumu Latvijas Hidroekoloģijas institūta (LHEI) pētniekiem pagaidām vēl nav – viņi janvārī bija aizbraukuši līdz Pāvilostai, kur izvietota gliemeņu eksperimentālā ferma, bet laika apstākļu dēļ ūdenslīdēji varēja to tikai no augšas apskatīties. “Gaidām, kad beidzot iestāsies pavasaris. Iespējams, aprīlī varēsim pateikt ko vairāk,” spriež Latvijas Hidroekoloģijas institūta Jūras monitoringa nodaļas vadītājs Juris Aigars. “Pērn maijā izlikām virves, jūnijā kāpuri sāka nosēsties un augustā redzējām 1–2 mm lielas gliemenītes. Tur jau neko vēl nevar izpētīt. Gribam beidzot redzēt, cik lielas tās izaugušas pa ziemu, ja būs ko analizēt, tad mēģināsim.”
Jāslēpj no putniem un zivīm
Latvijas zinātnieki kopā ar Kurzemes plānošanas reģiona speciālistiem iesaistījušies starptautiskā projektā, kurā tiek analizētas iespējas Baltijas jūrā audzēt gliemenes. Kopumā šobrīd izveidotas sešas gliemeņu fermas – Igaunijā, Zviedrijā, Dānijā, Vācijā un arī Latvijā, pie Pāvilostas. Ja eksperiments izdosies, gliemenes varētu audzēt Baltijas jūras attīrīšanai.
Kurzemes pētījumu ferma ir vienīgā, kas atrodas atklātā jūrā, bez dabiskiem aizsegiem no straumēm un vējiem, tādēļ šeit gliemeņu audzēšanas apstākļi varētu būt visskarbākie. Tā izvietota 5 km attālumā no krasta apmēram hektāra platībā. Virvju konstrukcijas iegremdētas 5–7 m dziļumā. Fermas izveidei izlietoti 625 metri virves. Lai straumes neaiznestu gliemeņu audzētavu, tā noenkurota. Vietā, kur izvietota ferma, ir 20 metru dziļums un jūras dibens ir akmeņains un smilšains.
“Gliemenes audzētavai nevedām no svešām zemēm, tās ir vietējās. Gliemenes dzīvo, piestiprinājušās pie akmeņiem, kad gliemenes iznārsto, pēc kāda laika no oliņām rodas kāpuri, kuri meklē vietu, kur piestiprināties. Tie piestiprinās visam, kam var. Mēs šim nolūkam ūdenī nolikām striķus, un tiem der arī tādi,” stāsta pētnieks.
Atklātās jūras apstākļi, kā jau tas tika prognozēts iepriekš, ir tiešām sarežģīti gliemeņu audzēšanai, jo ūdens masu spēks spēj gan saplosīt pinumus, gan sapiņķerēt brīvi stāvošās virves, gan noraut stoderes, kas apzīmē virvju atrašanās vietas. Tomēr gliemeņu audzēšanas fermas ideja ir uzskatāma par cerīgu – ir tikai jāpievērš lielāka vērība virvju savienojumu stiprībai un konstrukciju izvietojumam jūrā.
“Gliemeņu audzētava ir iekārta starp ūdens virsmu un jūras dibenu. Zivis, kuras parasti labprāt ēd gliemenes, dzīvo tuvāk gruntij. Teorētiski tās var pacelties, bet vai gribēs,” spriež Juris Aigars. Zviedrijas audzētavā, kura ierīkota starp salu šaurumiem, visas gliemenes apēdušas nārstojošās zivis, savukārt Dānijā jācīnās ar putniem, kuriem arī garšo gliemenes. “Mūsu ferma ir pietiekami tālu no krasta un zem ūdens, varbūt putni tomēr to nepamanīs. Par to varēs spriest, kad šī ziema būs aizvadīta. Nirējpīles, piemēram, var diezgan dziļi ienirt centienos iegūt barību.”
Kāpuri meklē, kur pieķerties
Gliemeņu fermā tiek audzētas ziemeļu ēdamgliemenes jeb mīdijas, kas ir dabiska Baltijas jūras suga un mājo te jau izsenis. Latvijā dzīvo vēl trīs citas jūras gliemeņu sugas – Baltijas plakangliemenes, lielās smilšgliemenes un Lamarka sirsniņgliemenes, savukārt saldūdeņos Latvijas teritorijā mīt 42 gliemeņu sugas.
Pieaugušas ēdamgliemenes dzīvo uz akmeņiem, priekšmetiem, būvēm, pie kuriem piestiprinās ar izturīgiem un elastīgiem pavedieniem. Čaulas bieži redzamas izskalotas jūras krastā, īpaši gar Rīgas līci. Viegli atšķirama no citām jūras gliemenēm pēc salīdzinoši vistumšākajiem gliemežvākiem.
Ūdens kļūst dzidrāks
Gliemeņu audzēšanai Baltijas jūrā ir divi mērķi – mazināt jūras ūdenī esošo barības vielu koncentrāciju, tajā skaitā slāpekli un fosforu, un izvērtēt gliemeņu audzēšanas potenciālu Kurzemes piekrastē.
Gliemenes barojas, filtrējot ūdeni un atdalot no tā barības daļiņas. Pieredze no pētījumiem Zviedrijā ir parādījusi, ka 1 kg kultivētu gliemeņu var uzņemt un pārstrādāt 8,5–12 g slāpekli, 0,6–0,8 g fosforu un 40–50 g oglekli. “Gliemeņu fermas tuvumā ūdens kļūst dzidrāks,” uz vienu no plusiem gliemeņu audzēšanā norāda J. Aigars.
Lai ferma Pāvilostā nebeigtos tikai ar eksperimentu, Kurzemes plānošanas reģiona speciālisti meklē ekonomisko pamatojumu gliemeņu audzēšanai.
Baltijas jūras gliemenes ir pārāk mazas un trauslas patēriņam cilvēku uzturā, tās var izmantot kā proteīna avotu vistu vai zivju barībā. Gliemenes Baltijas jūrā pie Latvijas parasti ir 2–2,5 cm lielas, kamēr pie Dānijas krastiem – 5–6 cm. Jo ūdens sāļāks, jo šīs gliemenes izaug lielākas. J. Aigars norāda, ka lielākas gliemenes, kas atrastas Latvijas dabā, ir bijušas piecas līdz septiņus gadus vecas. Taču audzētavā domāts gliemenes turēt divus gadus un tad novākt.
“Gliemeņu audzēšana akvakultūrā nav veids, kā cīnīties ar tiešām slāpekļa un fosfora ieplūdēm jūrā. Tas jādara uz sauszemes, uzlabojot lauksaimniecības zemju apstrādi upju sateces baseinos, samazinot minerālmēslu lietošanas apjomus, veidojot bioloģiskās lauksaimniecības, atjaunojot mitrājus, atjaunojot aizsargjoslas ūdenstilpju krastos un būvējot labākas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas pilsētās un ciemos. Gliemeņu fermas var palīdzēt reciklēt jūrā jau esošās barības vielas, vienlaikus dodot vērtīgas izejvielas – proteīnus, taukus, nepiesātinātās omega-3 taukskābes zivju vai vistu barības ieguvei vai bioloģiskajam mēslojumam lauksaimniecībā,” šādu secinājumu pauda Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētnieki pēc pirmā gliemeņu audzēšanas pilotprojekta, kas noslēdzās 2013. gadā.
