Fotoreālisms kā mākslas veids 6
Tā kā Polis glezno pēc fotogrāfijām, mākslā īpaši neiesvaidītie vaicā – vai tas nav talantīgs amatierisms, vai tā vispār ir māksla? Par šo tēmu Helēnai Demakovai ir vesels lekciju bloks Latvijas Mākslas akadēmijā. Proti, no sešdesmitajiem gadiem, kad parādījās konceptuālā māksla un uzplauka popārts, gleznošana no attēla ir kļuvusi par modernās mākslas neatņemamu sastāvdaļu. Bet Poļa gadījumā viss ir daudzslāņaināk un sarežģītāk. Viņš pats lielākoties fotografē, bet attēlu, pēc kura gleznot, izvēlas portretējamais. “Tā bija arī gadījumā ar manu portretu,” stāsta H. Demakova. “Un vēl mākslinieks ar šo fotoattēlu spēlējas. Viņš mani nofotografēja, es izvēlējos attiecīgu bildi, viņš uzgleznoja fonā savas grāmatas un divas manas grāmatas, “Ojārs Pētersons un Oļegs Tilbergs”, pat vēl pielipināja mazo fotogrāfiju, izveidojot postmodernu inscenējumu. Un tā ir katra portreta gadījumā. Viņš izceļ būtisko, veido dokumentālu teātri.”
Arī pasūtījuma darbi, parādes portreti tieši sasaucas ar to, ko Endijs Vorhols darīja astoņdesmitajos gados. Viņš portretēja Reiganu ģimeni, bagātos vācu lielrūpniekus. Par šo lielburžuāziju pēc simt gadiem daudz vairāk stāstīs Vorhola attēli nekā avīžu ziņas vai vēstures grāmatas.
Diskusija ap M. Poļa gleznām savā ziņā liek secināt, ka nākamā “serve” atkal ir muzeja pusē. Izglītojošās programmās vērts pievērsties fotoreālismam kā mākslas veidam, un varbūt ir vērts dot vārdu profesionāļiem, kas varētu atbildēt uz jautājumu: kādēļ nepatika pret konkrētu personību tiek pārnesta uz viņa attēlojumu audeklā? Jo tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas, un var iziet arī no pretējā – ja man patīk kāda mākslinieka radīts Staļina portrets, tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka man ir tāda pati attieksme pret šo vienu no noziedzīgākajām personībām vēsturē.
Vēl jāpiebilst, ka visas M. Poļa izstādes uzņēmēju un politiķu portreti ir tikai maza daļa. Ārkārtīgi daudz ir veltīts latviskumam, pat nedaudz eksaltētā formā, jo Miervaldim Polim latviskums ir ļoti svarīgs, viņam svarīgs ir Poruks, Mēnesmeitiņa, jaunlatvieši, simbolu līmenī paceltas personības. Tie ir ikoniski tēli, un Līga Purmale ir gleznota kā tautu meita, tas ir vispārināts latvietes tēls Latvijas ainavā.
