Gleznotājs – gargabalnieks 1
Pirms gadiem trim, svinot savas dzīves 70 gadu jubileju, Osvalds Zvejsalnieks atzinās, ka viņš bija iedomājies sevi esam sprinteri, bet nu izrādās – ir gargabalnieks. Patiesi, diez vai sprinteris, tuvojoties dzimšanas dienai, sadomās sarīkot divas izstādes, bet gargabalnieks, kam spēka ir daudz, gan tā var rīkoties. Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī līdz 11. maijam apskatāma rēzeknieša gleznu skate “Baltās baznīcas un Spānija”, bet galerijā “Daugava” Rīgā vēl nesen bija eksponēta izstāde “Latgale. Lietuva”.
Kā īstena gargabalnieka, Osvalda Zvejsalnieka daiļrade, ja to pārlūko no ilgāka laika posma, arī ir tāda – viengabalaina –, bez sīkiem sprintiem, ieskrienot vienā ceļa nogrieznī, pēc tam nākamajā takā, vēl kaut kur. Viņa radošā darbība ir veidojusies izteiktā augšupvērstā attīstības taisnē. Kopš Mākslas akadēmijas beigšanas 1971. gadā Osvalda Zvejsalnieka galvenā tēma ir bijusi dzimtā puse – Latgale, arī savus spēkus visu mūžu veltot tai. Darbodamies gan vēsturiskajā, gan sadzīves žanrā, gan portretā un ainavā, viņš reālistiskās glezniecības tradīcijās stāsta par tā saucamo vienkāršo cilvēku ikdienas dzīvi, paceldams to teju vai rituālu līmenī. Sākuma periodā tika izmantots sabiezināts, tumšs kolorīts, bet tas pamazām kļūst gaišāks, daudzkrāsaināks, dzīvespriecīgāks, vienmēr atklājot autora tā brīža emocionālo stāvokli.
Būdams sabiedriski aktīvs cilvēks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas direktors, Osvalds Zvejsalnieks tomēr atrod laiku glezniecībai, droši var teikt, ka pie molberta un krāsām viņš atdzimst, atgūst dvēseles mieru, ko ikdienas pienākumi parasti sapluinī. Pēdējos gados labprāt dodas plenēros gan tepat, Latvijā, gan Lietuvā, gan arīdzan aizbraucot uz svešām zemēm, vārdu sakot, izmanto katru iespēju nodoties krāsu mākslai.
Galerijā “Daugava” mākslinieks rādīja garākā laika posmā tapušās ainavas, vecākā datēta ar 2006. gadu. Šajā izstādē pirmajā plānā izvirzījās dramatisms, nebaidoties blakus košām krāsām likt pa melnākam akcentam vai arī spožākas krāsas pabīdot malā un visu uzmanību veltot ziliem un melniem toņiem, kam fonu piespēlē citas krāsas (Latgale, 2014), vai līdzīgi. Gleznotājs ļoti bieži vienā darbā uz audekla klāj blakus daudzus krāstoņus, taču vienalga priekšplānā izbīdās kāds viens vai pāris nokrāsu. Arī tādējādi Osvalds Zvejsalnieks panāk dramatisku noskaņojumu, kāds acīmredzami bijis pašam autoram.
Turpretim Jelgavas izstādē valda priecīgas intonācijas. Te uzmanības centrā iznāk Spānijas iespaidi, kur cita saule, cita paša mākslinieka jutoņa, aizbraucot uz zemi, kas, domājams, ir bijusi viņa senu ilgu mērķis. Ja arī parādās tumšākas krāsas, tās nemazina gleznotāja dzīvesprieku. Viņš it kā staro šajā Seviljas gaisotnē, saskaroties ar agrāko laiku mākslu un kultūru.
Lai arī kur Osvalds Zvejsalnieks atrastos, viņa krāsu palete, otas raksts un enerģija paliek tā pati – viņš apliecina, ka ir īstens Latgales dēls. Krāsu salikumi vai nu ir mirdzošāki, vai arī dramatiskāki, tomēr mākslinieks no sava pasaules skatījuma neatsakās. Arī šeit jaušams, ka Osvalds Zvejsalnieks ir gargabalnieks, noturīgs savā attieksmē, savā dzīves izjūtā. Lai cik dramatiski dažbrīd izskan viņa darbi, taču tie ir pilni iekšējas harmonijas un vitalitātes, apliecina dzīvi, tās pilnasinību, dzīvesprieku.
