Gleznošana nav hobijs, tā ir dzīve. Otrā intervija ar Alekseju Naumovu 0
Žurnāla iepriekšējā numurā gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un rektors Aleksejs Naumovs stāstīja par prieku strādāt akadēmijā, par savu bērnību Lejas ielā, trakajiem studiju gadiem un pedagoga gaitu sākumu Carnikavas skolā – 45. kilometrā aiz Rīgas. Šajā numurā – par dzīvesbiedri, košajām krāsām, gleznošanu visos laika apstākļos un hobijiem.
…un meitenes
Ar savu dzīvesbiedri Anitu Paegli iepazinos Mākslas akadēmijā, viņa mācījās grafiķos. Bija tāda klusa. Nepievērsa man īpašu uzmanību, tur bija arī citas meitenes, tādas aktīvas. Kaut kā tā sanāca, ka saskatījāmies tieši ar Anitu. Tas tā interesanti, protams. Kad Anita bija praksē Kuldīgā, es viņai rakstīju vēstules un zīmēju. Aploksne izskatījās tā – maza pastmarka, bet visa aploksne apzīmēta. Taisni jābrīnās, ka šādas vēstules pasts aizsūtīja un Anita tās saņēma. 1977. gadā apprecējāmies. Lai gan Anitai nedraudēja iešana armijā, viņa arī brauca uz Vangažiem pasniegt skolēniem zīmēšanu. Vēlāk es ar pūlēm viņu dabūju no skolas laukā. Anita protestēja – kā tad tā, cilvēki jau ir pieraduši pie manis. Labi, ka mums savā starpā nav konkurences. Anita ir bērnu grāmatu ilustratore. Pēdējā laikā gan pasūtījumu ir tik daudz, ka viņa arī mani ir šajā jomā ievilinājusi. Aicināja, lai pamēģinu. Pamēģināju, un man bija prieks ilustrēt bērnu grāmatas. Nu jau iznākušas piecas ar manām ilustrācijām. Tās es veidoju darbnīcā. Man šķiet, ka es ātri strādāju, bet izrādās, ka vajag vēl ātrāk. Reizēm Anita mani gandrīz vai ieslēdz, lai neko citu nedaru, tikai ilustrēju grāmatu. Nuja, grāmatu ilustrēšana jau ir īpaša nodarbe, tur ir teksts, tur ir sižets un noteikts formāts. Nupat iznāca Jura Zvirgzdiņa grāmata bērniem “Ahoi! Plūdi Daugavā!”, ko ilustrēju. Tur galvenie varoņi ir gailis, suns un kaķis. Mūsu ģimenes baltais pūkainais kaķis gan jau ir devies uz citiem medību laukiem.
Mācību spēks
Reiz Anita “Rīgas Balsī” izlasīja sludinājumu, ka Mākslas akadēmijai vajadzīgs pasniedzējs. Aizgāju pie Induļa Zariņa, kas tolaik bija rektors, un teicu: izlasīju avīzē – vajag pasniedzēju, un te nu es esmu. Viņš man saka: vai tu galīgi traks? Tur taču ir konkurss! Bet sagadījās tā, ka Andris Začests, kas vadīja monumentālo darbnīcu, sāka strādāt par katedras vadītāju, un Zariņš man piezvanīja un teica: jā, vari piedalīties konkursā. Nu tā es tiku akadēmijā par mācību spēku, lai gan šķita, ka tas ir neiespējami. Kāds prieks mācīt? Jā, tur vajag būt iekšā, jābūt pietiekami trakam un nevajag baidīties, ka kāds no tevis kaut ko paņems. Pasniedzējam jāredz gan plaši, gan šauri, lai topošajam māksliniekam varētu palīdzēt saprast, kurā virzienā labāk attīstīties. Jāsaka tomēr, ka tagad jaunajiem cilvēkiem vajag visu uzreiz, tūlīt un gatavu, bet tas ir labi.
Pret dažām jaunām vēsmām es un mani kolēģi gan esam cīnījušies. 90. gados gribēja akadēmijā likvidēt gan zīmēšanu, gan gleznošanu no dabas, sak, ārzemēs to vairs nemāca. Bet atbrauca no Vācijas mūsu augstskolas programmu akreditētāji un silti ieteica saglabāt klasisko apmācības veidu un attīstīt arī visu kā citur Rietumos, tas mums būšot pluss. Tā arī ir noticis.
Tagad programmā “ERASMUS” pie mums brauc māk-slas studenti un izmanto to, ka mēs mācām gan zīmēt, gan gleznot. Tā ir bāze māksliniekam, gluži kā vijolniekiem prasme spēlēt. Un tad ir kārtis rokā brīvai darbībai. Ar šo pieeju mēs atšķiramies. Igaunijas Mākslas akadēmija to jau ir pazaudējusi, Lietuvas – mazliet saglabāja. Bet somiem, zviedriem šī skola ir zudusi, pat itālieši vairs nav tik stipri šajā jomā. Programmu “ERASMUS” LMA izveidoju 90. gados, kad biju prorektors. “ERASMUS” šeit bija unikāla lieta. Iepriekš studentiem un pasniedzējiem nebija iespējams ārzemēs stažēties, mācīties vai mācīt. Tagad tāda iespēja ir. Akadēmija ir stipra. Agrāk šķita, ka mākslinieks nevar būt sociāli aktīvs. Mūsu Studentu pašpārvalde pierāda, ka var gan. Un pozitīvās sekas ir jūtamas, izdzīvojām – jo bija paredzēts LMA apvienot, pievienot, iznīcināt, dažādi scenāriji, bet izdzīvojām. Viss iet uz priekšu. Galvenais – Mākslas akadēmija dibināta 1919. gadā, kopā ar Latvijas valsti. Mēs neļausim to iznīcināt.
Jūs jautājat, vai man nav žēl visas zināšanas atdot studentiem? Par to nav jādomā, ja esi šeit, ja esi izvēlējies būt pasniedzējs, tev tas jādara. Un nevajag baidīties – tas, kurš gribēs mani kopēt, nezinās, ko darīt tālāk. Bet es zinu, ko darīšu. Jēga tāda – vajag atdot un stāstīt, un runāt. Lai students, kurš pie tevis atnācis, saņem to, kas viņam noder. Kā es saku – nav ļoti labu pasniedzēju, studentam no visiem jāpaņem kaut kas. Un pēc tam pašam jāizvēlas savs ceļš. Jo apmācība Mākslas akadēmijā ir ļoti diferencēta – pasniedzējs un students, viens pret vienu. Te nav simts studentu, kas stāv un glezno. Students pienāk pie viena pasniedzēja, runā par kompozīciju, pienāk pie otra – par glezniecību, tēlniecību un tā tālāk. Tas ir personisks kontakts. Un pēc 4. kursa maģistrantūrā tās jau vairāk ir koleģiālas attiecības. Daudzās savās izstādēs uzaicinu studentus, un vēlāk viņi uzaicina mani, kad ir grupas izstāde.
Kā jūtos rektora ādā? Nekad nebūtu domājis, ka kaut ko tādu darīšu. Ka pedagoģija patīk un interesē, to sapratu, jau būdams skolotājs Carnikavas skolā. Bet rektora amatā vajag to, ko samācījos no Induļa Zariņa – sakārtot savu laiku, lai gan vadītu akadēmiju, gan gleznotu.
Salā, svelmē un lielā ātrumā
Gleznoju dabā visos laika apstākļos. Vakar gaidīju sniegu, sagaidīju un aizbraucu uz Arkādijas parku, kur Vilhelms Purvītis savulaik gleznoja. Gribēju uztaisīt bildi LMA izstādei “Kanona mantojums”. Bija četri sala grādi. Tādā laikā krāsas un otas sasalst. Tāpēc ūdenim pielēju līdzpaņemto alkoholu. Pats nedzeru, kad strādāju. Ātri jāglezno gan tāpēc, ka auksts, gan tāpēc, ka snieg, gan arī tāpēc, ka ziemas diena ir īsa un lampu dzeltenajā gaismā viss mainītos. Pēc tam, kad gleznu ved ar mašīnu, to nevar likt vertikāli, krāsa var noslīdēt. Lielākoties taisu lielus formātus dabā. Tagad būs manu darbu izstāde Kuldīgā. Ja kāds no reģioniem mani uzaicina, neatsaku. Ja cilvēkam pieved mākslu klāt, viņš aiziet uz izstādi, uz Rīgu jau visi nevar izbraukāt. Arī mākslas skolu audzēkņi nāk uz izstādēm. Aizbraucu uz tikšanos – forši! Tur ir cita attieksme, novērtē, cilvēki laukos ir ļoti atvērti, jautā un paši runā. Tas ir pozitīvi.
Kāda ir trakākā vieta, kur esmu gleznojis? Sicīlijā bija 45 grādu karstums. Tas bija Favinjana salā. Gleznoju dzeltenu baznīcu ar tirkīza krāsas kupolu. Tur tiešām vajadzēja kustēties lēnām. Un, ja uznāca vēlēšanās iet pāri laukumam, pārdomāju, vai man to patiešām vajag. Atradu ēnu, viens koks tur tomēr bija.
Mīnusos esmu gleznojis Islandē. Aizbraucu turp plānā jaciņā. Kad aptvēru, cik tur ir auksts, nopirku vaļu mednieku jaku, tā gan bija laba. Pēc tam sadomāju braukt skatīties vaļus. Jūrā bija vētra. Pusei kuģa pasažieru kļuva slikti, man ne. Kādu asti redzēju, taču nezinu, vai tā piederēja valim. Lielā ātrumā bija jāglezno Ķīnā. Man līdzi bija piecas krāsas. Biju oficiālas delegācijas sastāvā, mūs aizveda pie Ķīnas mūra, un man bija divdesmit minūtes, lai uztaisītu darbu. Arī Uzbekistānas, Kazahstānas, Azerbaidžānas apmeklējuma laikā: stunda –un bilde gatava. Tādos brīžos vajag savākties un izdomāt, kā visu izdarīt.
Esmu gleznojis arī lietū. Reiz Jēkabpilī gleznoju pie Daugavas. Kamēr gāju pēc otām vai krāsām, sākās lietus. Pienāku pie gleznas – viss notecējis. Bija tāds skaists akvarelis iznācis, bet nu – pavisam abstrakts. Pēc tam audeklu aizvedu uz Venēciju, atradu labu vietu un Latvijā sāktajam uzgleznoju pa virsu. Varbūt tā arī bija labāk.
Kur atļauja?
Vienu no ekstrēmākajām gleznošanām piedzīvoju 2013. gada rudenī Ņujorkā un Vašingtonā kopā ar kolēģi LMA prorektoru Kristapu Zariņu. Bija projekts, kur gleznojām Eiropas un ne tikai Eiropas pilsētas. Pēc tam Ņujorkā bija izstāde “Let’s Talk About Painting” – lielformāta – tādi trīsmetrīgi darbi. Tos gleznojām pie Baltā nama, ne tur, kur notiek demonstrācijas, bet parkā. Kaut gan mūs brīdināja, ka mūs savāks un aizvedīs uz vēstniecību, tomēr ar Baltā nama apsardzi mīļi parunājāmies, bet pēc tam vienojāmies – ka to var, to ne un tas jāprasa priekšniekiem. Stāvējām ar Kristapu viens pret otru un katrs gleznojām savu bildi, pienāca viens apsargs, otrs, trešais. Kad beidzām, teica: ok, good job, guys! (labs darbs, puiši! – angļu val.). Jautājām apsardzei, vai drīkstam viņus nofotografēt. Jā, bet tas atkal jāprasa šefam. Tagad atkal dosimies uz ASV, būs izstāde Vašingtonā, gan tie darbi, ko pagājušā gadā gleznojām, un droši vien kaut kas vēl būs jāuzglezno. Izstāde būs ieskaņa kultūras pasākumiem “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” ASV.
Kad gleznoju lielformāta darbu Vīnē, arī prasīja, vai ir atļauja. It kā gleznot var, bet, kad lielā bilde, jāprasa atļauja. Prāgā vajadzēja Kultūras ministrijas atļauju, teicu, ka nākamreiz noteikti būs. Gleznoju Živernī, Kloda Monē dārzā Francijā, tur arī vajadzēja atļauju. Tur nāk kundzītes, kurām dārzā ir sava vieta. Viņas glezno kā Monē un bija ļoti neapmierinātas, ka esmu nostājies viņu vietā. Es saku – man taču vienalga, es varu pabīdīties. Kundzes bija kareivīgi noskaņotas. Un tā nu drīkstēju gleznot tikai pēc pulksten 18.
Maskavā gleznojām Sarkanajā laukumā. Mums bija vēl padomju laika krāsu kastes. Pienāca milicija, un viņi nosprieda – kastes padomju, tad jau droši vien savējie – un atļauju nemaz nejautāja.
Tirkīzs, okers, balts…
Man patīk krāsa kā sižets. Tas ir intuitīvi, to grūti paskaidrot. Parīzē tas ir viens mirklis, kad māja ir sarkana vai saule ir sarkana. Ir viena vieta – Murano sala Itālijā –, kur katra māja ir savā krāsā – zila, sarkana, dzeltena, ja tur izkarina veļu, tā ir oranža vai violeta, nav balta.
Tirkīza krāsa man patīk, jo tā ir ļoti dažāda. Vidusjūras ūdens var būt zilganzaļš, zaļganzils un siltāks – ar mazliet dzelteno toni… Vidusjūras tirkīza krāsas ūdens visu laiku mainās, tas ir gan caurspīdīgs, kur aļģes – tumšāks, kur smiltis – gaišāks, tā ir vibrācija, ko vajag notvert… Man bija iespēja padzīvot un gleznot pie draugiem Kannās. Uz viņu mājas terases gleznoju kuģus jūrā, pat ne kuģus, bet baltās putu svītras aiz kuģiem. Veselu dienu gleznoju tās baltās svītras kā kuģu ceļus.
Latvijā nekā tāda nav, sakāt? Tieši otrādi. Vasarā pie Cēsīm – kādi ziedi, kādas pļavas! Protams, cita gaisma, cita atmosfēra. Reiz gleznoju lielu, lielu pļavu – dzeltenzaļu, mežs, debesis un viens saules stars. Vasarā iesēžos mašīnā, braucu un gleznoju gan Kurzemē, gan Latgalē. Pagājušajā vasarā Kuldīgā divās stundās un piecpadsmit minūtēs uzgleznoju Ventas rumbu, darbs bija 1,5 x 3 metri, uzņēma arī video, kā es, mākslas interesentu ieskauts, gleznoju.
Krīta aplis
Uz Rīgu bija atbraucis amerikāņu mākslinieks Deivids Kinkeids, kurš arī glezno dabā. Nolēmām to darīt kopā. Viņš bija iecerējis darboties Doma laukumā. Man šī doma nešķita laba, sanāks kā pastkartīte. Bet nu labi, mēģināsim. Viņam līdzi bija gan mūzikas ieraksti, gan uzkodas un dzērieni un pieci seši asistenti. Man nekā, tikai krāsu kaste. Draudzīgi gleznojām, bet man tā mūzika un piedāvājumi uzkost traucēja, taču vienalga interesanta pieredze.
Reiz gleznoju Lienes ielā pie piena veikala. Rajoniņš ne gluži labvēlīgs, pienāca vietējais – izmaksā alu! Teicu – nedzeru, kad gleznoju. Viņš izbrīnīts – tas nevar būt! Kad sāka nākt vēl arī citi un kaut ko prasīt, teicu pirmajam – nu, labi, būs tev divi aliņi, bet nodrošini, ka neviens mani tagad netraucē. Viņš atrada krītu un novilka man apkārt apli. Un neviens tam krīta aplim pāri nekāpa. Normāli! Pēc kāda brīža viņš atkal rosina – nu, tagad iedzeram! Atkal saku – nē. Viņš bija priecīgs, un es biju priecīgs. Ja tu ej strādāt dabā, tev jārēķinās ar vidi un visu kaut ko – vai nu bērni nosmērēsies ar krāsām, vai audekls nokritīs. Tā ir gadījies. Zīmēju Belvedera parkā Vīnē, un man nokrita bilde. Bet asfalts tur ir tīrs un ļoti melns, un uz tā palika otra bilde. Es to tīrīju ar ūdeni, bet nevarēju krāsas dabūt nost. Paņēmu melno krāsu un pietonēju asfalta krāsā. Pēc tam jau atkal nomazgāsies, bet tajā brīdī biju nodarījumu sakopis. Džezs un kartītes
Kādi ir mani hobiji?
Gleznošana nav hobijs, tā vienkārši ir dzīve. Vēl joprojām esmu aizrautīgs lasītājs. Kolekcionēju kartītes ar Latvijas Mākslas akadēmijas ēku. Tā ir daudz reproducēta gan cara, gan brīvvalsts laikā, arī padomju un vācu laikā. 300 kartītes izliku Arhitektūras muzejā, kad tur bija izstāde par Latvijas Māk-slas akadēmijas ēku. Krāju arī pērnā gadsimta Rīgas skatu kartītes, tās man iet pie sirds. Man patīk mūzika. Gan ļoti sarežģīts – acid funk džezs, gan klasiskais džezs, sākot ar Lūisu Ārmstrongu un Ellu Ficdžeraldu un beidzot ar Mailsu Deivisu, Stenu Gecu, Četu Beikeru, viņu mūzikā ir dvēsele. Man ir saglabājušās plates no seniem laikiem, kad, studenti būdami, krājām un akadēmijā mainījāmies ar platēm. Arī tagad apmeklēju vietas, kur kolekcionāri mainās ar tām. Nesen nopirku Keta Stīvensa plati “Teaser and the Firecat”. Kad gleznoju, mūzika mani valdzina un iedvesmo.
