“Gleznoju, lai dzīvotu tālāk”. Guna Millersone recenzē Guntas Kalseres izstādi “Gleznas” Ventspils teātra namā „Jūras vārti” 0
Guna Millersone, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ventspils teātra namā “Jūras vārti” līdz 23. aprīlim apskatāma Guntas Kalseres izstāde “Gleznas”.
Ar Guntu Kalseri iepazinos, šķiet, 1983. gadā. Talsu gleznotājs Andris Biezbārdis muzejā ieradās ar ikdienišķa skata miesās pilnīgu sievieti. Skarbu valodu, iespējams, mazliet lielīga, iespējams, tad viņai bija piedzimuši tikai kādi seši bērni… Bet viņa gleznojot. Pašdarbniece. Bildes esot kāds slavējis – Juris (vai Andrejs) Ģērmanis.
Un tā tas mums visiem (Talsu Krūmu mākslas grupai) laimīgi iesākās.
Šodien, lēnām izstaigājot Guntas Kalseres mūža (dzimusi 1951. gadā) lielāko personālizstādi Ventspils Teātra namā “Jūras vārti”, kura divos stāvos izstādīts vairāk nekā trīsdesmit viņas gleznu, gribot negribot jādomā par tik dažādajiem ceļiem, kā nu katrs nonāk līdz labai glezniecībai. Apzinīgi vai neapzinīgi, jautri un viegli vai izmisīgi nopietni, traki nopietni “krāsojot vai rīvējot”… Kā tad bija mums? Vienos priekos. Pa starpu starp brīnišķīgajiem plenēriem Guntai piedzima vēl četri bērni; ir leģendārs stāsts par braucienu ar viņas “IŽ Kombi” pa Talsu pauguraines šaurajiem celiņiem, Guntai pie stūres esot jau desmitajā mēnesī… Vai arī neaizmirstamas atmiņas ar skaistu ainavu zem kājām un Elzasas vīnogulājiem fonā – Guntai kreisajā rokā pindzele, labajā, protams, cigarete. Turpat kaut kur līdzās brīnišķīgais Elzasas Vīna ceļš un vīna darītavas ar vīnogu mīcītājiem garos zābakos, vīnogu sula tek pa ciematiņu ielām. Un tā vēl un vēl. Ak, jā, Elzasas bildītes no mūsu ceļojuma pa Talsu gleznotāja Frederika Fībiga pēdējo dzīves vietu ir arī šajā izstādē. Absolūti maigas un brīnišķas.
Par maigumu. Tas Guntai ir viņas gleznās. Dzīve ir citāda. Vairākās 90. gadu intervijās viņa ļāvusies atklāti pastāstīt par pietiekami grūtiem savas dzīves posmiem. Ne tikai bezdarbs un raizes par reālu izdzīvošanu tik lielai ģimenei, sabiedrības neizpratne par viņas atļaušanos būt māksliniecei un arī, iespējams, viņas it kā bezrūpīgais, ar apskaužami lielisku humora izjūtu pārpilnais raksturs, pārāk dzidrie smiekli un asprātības, kas arī varbūt radījuši maldīgu iespaidu par bezatbildīgu dzīvesveidu laikos, kad tik strādāt, strādāt un strādāt… Ir bijis reāls izmisums, nepatikšanas. Ir bijuši arī labākas dzīves meklējumi ārzemēs. Taču nekas no šeit minētā un arī neminētā nav kavējis to, ka aiz viņas muguras vienmēr eksistējusi, pastāv un noris viņai svarīgākā lieta – tā ir gleznošana. Un vienmēr jau ir kāda paliela jaunu bilžu kaudze, ko rādīt jebkurā vietā, kur nu tobrīd viņa apmetusies – pavisam mazās rūmītēs vai gandrīz vai guļamistabā, dārzā zem ābeles vai šķūņa caurvējā. Kā balanss, pienākums pret savu vecāku līdzdoto gēnu uzdevumu un, iekļaujoties un esot līdzās tam, kas laimīgi vēl joprojām notiek Talsu mākslinieku grupā, tā ir dabiska un radoša līdzās pastāvēšana, komandas spēks.
Tomēr esam atšķirīgi. Gunta var atļauties teikt, ka viņā rit “žīdlību” asinis. Viņas izstādē nevar nepamanīt to pašu krāsu spraigumu un piesātinājumu, kas baltkrievu ebreja Šagāla un citu bildēs. No sevis neaizbēgsi, kaut patiesībā jau arī viss Talsu gleznotāju kodols nav kaļķainu un bālu bilžu ražotāji. Vienmēr visiem ir bijis prieks par visai aktīvu krāsu kā glezniecības pamatsubstanci. Pirmo desmit gadu kopīgā aktīvā gleznošana dabā, kā arī laba kompānija visiem ir trenējusi gan varēšanu, gan, paradoksāli, arī aiziešanu no dabas. Nevar visu uzgleznot. Ir jāprot izvēlēties esenciālo; tad lēnām kļūsti tīrāks, varbūt arī labāks… Kā stimuls glezniecību nepamest vienmēr ir bijuši arī bezrūpīgie ceļojumi – kādas desmit Venēcijas biennāles, Talsu gleznotāja Frederika Fībiga pēdu meklējumi Eiropā, pasaules klases muzeji, kuros dažreiz ieraugi pats sevi (kā pagājušajā gadā Venēcijas dārzos, kur kuratores bija īpaši cildinājuša sievietes gleznotājas; tur bija kāda ar Guntai Kalserei pārsteidzoši līdzīgu krāsu izjūtu)…
Gunta apzinās savu krāsu salikšanas māku, viņa zina, ko grib, viņa nevar atļauties pārāk ilgi it kā spēlēties un gleznot kaut ko un bez kāda iemesla. Ja neder, virsū mālē jaunu. Iespējams, ne vienmēr tas ir reālisms, taču viņa ļaujas pirmajam iespaidam, ko fiksējusi ar savu izcilo gleznotājas aci. Tādi šajā izstādē ir uzgleznotie “Jāņi” (arī “Rozā ainava”) ar Jāņu rīta precīzi uzklātajām vēsi rozā rīta gaismām, nekaunīgi izmantojot kādas vecas bildes pagleznojumu. Viegli un nepārpūloties, trāpīgi. Vai Beļģijā tapusī senā ogļraču pilsēta ar nosaukumu “Valonija”. Šeit ar lielu vispārinājumu “uztriepta” šī novada padrūmā ainava ar tukšajām raktuvēm un izdedžu kalniem, kuri vēl ilgi liecinās par kādreiz nežēlīgā kapitālisma laiku; šķiet, arī tā tapusi vienā elpas vilcienā. Tad “Briseles mežģīņu” cikls, kur tik veiksmīgi gan kolorītā, gan gleznas grafiskajos rakstos savienojas vecās Eiropas arhitektūras elementi ar smalku rokdarbu – gan Briseles mežģīņu, gan arī Guntas mammas lībisko, zili zaļo tamborējumu vai izšuvumu krustdūrienu – rakstiem. Te māksliniece par sevi ir izstāstījusi visu, un decentais, maigi sidrabaini pelēkzilais visu sakārtojis vienā domu un atmiņu savienojumā. Stāvi un brīnies. Jāpadomā arī pie gleznas “Salūtu laiks” – vai ir vērts līksmot, ja apkārt ir tumsa un izmisums, neskatoties uz to, ka salūti jau vispār ir gleznojama lieta, un Guntai, protams, tas izdevies gana izjusti. Taču izstādi laiks nolicis citā laikā, ar citiem kontekstiem, kuri uz mums nu sākuši darboties. Viņas gleznā ir klusums. Katrai gleznai ir savu krāsu klusums.
