Glezniecība un zīmējums – divi pretmeti 0
Līdz 29. jūlijam Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā apskatāma mākslinieka Dzintara Adieņa personālizstāde “Otrā elpa”.
Kā izstādes anotācijā raksta pats gleznotājs, kurš septiņus gadus vadījis Jūrmalas mākslinieku biedrību (tagad viņa vietā stājies Andrejs Ģērmanis), viņš “pēdējos gados vairāk laika velta sabiedriskām aktivitātēm /../ [tādēļ] paša radošā darbība palika novārtā /../ šī izstāde ir kā “otrā elpa”, jauns radošs uzplūdums, kurā būs [patiesībā “ir”] skatāmi pārsvarā pēdējos pāris gados tapušie darbi”.
Izstāde ir liela – ap 50 gleznām un zīmējumiem, kas tapuši lielākoties pēdējos gados. Tā kā Dzintars Adienis 2000. gadā beidzis glezniecības nodaļu, tad, dabiski, vislielāko uzmanību viņš velta eļļas glezniecībai. Dominē jūras tematika – jūrmalas skati, mols, jūras nerimtīgā viļņošanās. Liela vieta ierādīta ostai un kuģiem. Ūdens māksliniekam ir būtisks, ja viņš pievēršas arī sauszemes ainavas gleznošanai, tad liela, dažkārt pat dominējošā loma kompozīcijā ir strautiem, upēm, ezeriem.
Izstādes autors izvēlas ļoti košas, dekoratīvas krāsas, to kontrastus un savstarpējo kaitēšanos, ko klāj uz audekla enerģiskiem otas vilcieniem. Kaut arī Dzintars Adienis, kā var nojaust, labprāt strādā plenērā, dabā (“Agrs rīts”, 2015), taču no apkārtējās vides viņš patapina vienīgi motīvus, kompozīcijas elementus, ar dekoratīvi pārkarsēto krāsu salikumu uzspiezdams savu skatījumu. Dominē dzeltenīgi oranžie toņi, kas dažkārt izdedzina dabas iespaidus. Māksliniekam ir vienalga, vai viņš glezno dzimtās Jūrmalas skatus, Jūrkalnes stāvos krastus vai pat Burano Itālijā (“Burano”, 2018), krāsu lietojums nemainās. Visur it kā zīmogu uzspiež spilgtā saule, kas visur dedzina vienādi spēcīgi un kas vēsta par zināmu steigu, paviršību, emociju un iespaidu virspusējību.
Izstādē ir ielavījusies 1999. gadā gleznotā klusā daba “Kafijas pauze”, kas apliecina, ka agrāk Dzintars Adienis bijis ļoti jūtīgs tonālās glezniecības tradīciju turpinātājs.
Mākslinieks uzsver izstādes anotācijā, ka viņa daiļradē īpašu vietu ieņem zīmējums, un Jelgavas ekspozīcija to apliecina. Zīmējuma tehnikā apskatei izlikti vairāki žanriski ievirzīti sieviešu akti, tomēr izceļas portreti. Tie ir rūpīgi izstrādāti, zīmuļa štrihi ir tikpat kā nemanāmi, tādējādi panākot tonāli jūtīgu formu veidojumu un izcilu gaismēnu spēli. Jaušams, ka sejas modelēšana viņam sagādā pat radošu baudu, kas izcentrējas zīmējuma kompozīcijā. Fons ir neitrāls, tajā pašā laikā tas, atainojot tādu kā gaisa neredzamo plūsmu, palīdz radīt romantisku, dzīvu un apgarotu sievietes tēlu (“Karīna”, 2015; “Sieva”, 2018).
Jūrmalnieka Dzintara Adieņa daiļradē glezniecība un zīmējums ir divi pretmeti, kas autora personībā cenšas rast līdzsvaru, savstarpējo saskaņu. Kas gūs virsroku, rādīs turpmākā mākslinieka dzīves un radošās attīstības gaita. Viss ir atkarīgs no paša Dzintara Adieņa, kurp slieksies viņa intereses, viņa vērtību sistēma.
