Dziedinošie portreti 2
20. gadsimta sākumā uz Šveices klīniku ārstēties no tuberkulozes ieradās kāda astoņpadsmitgadīga meitene no Krievijas laukiem. Viņu sauca Helēna Djakonova. Tomēr arī specializētie ārsti apgalvoja, ka palīdzēt viņai vairs nevarot. Klīnikā Helēna iepazinās ar jaunu mākslinieku un dzejnieku Polu Eliāru. Abi iemīlējās, jaunais mākslinieks zīmēja trauslās meitenes portretus, bet viņas slimība piepeši atkāpās. Tad Helēna sadraudzējās ar mākslinieku sirreālistu Maksu Ernstu, kurš arī viņu zīmēja.
Ārsti nebeidza vien brīnīties – sieviete, kurai jau sen vajadzēja būt mirušai, ne tikai to nav izdarījusi, bet šķita, ka tuvākajā laikā arī negrasās to darīt. Katru reizi, ierodoties pie ārsta, viņa izskatījās aizvien labāk un labāk. Četrdesmit gadu vecumā viņa apprecējās ar slaveno spāņu mākslinieku Salvadoru Dalī un kļuva par viņa mūzu, slaveno Galu. Dalī zīmēja sievu gandrīz vai katru dienu, nebeidzot vien apjūsmot viņas daiļumu. Viņa nomira 88 gadu vecumā.
Līdzīgs brīnums noticis ar vēl kādu meiteni – Lizu Kiseļevu. Meitene reiz sasitusi ceļgalu. Rentgenā viņai konstatēts kaula plīsums. Kājai uzlika ģipsi, un kauls ātri saauga, taču drīz Liza atkal žēlojās vecākiem par sāpēm celī. Atkal sekoja neskaitāmi ārstu apmeklējumi, izmeklējumi, neziņa par turpmāko likteni. Pienāca rudens, un, kamēr citi bērni devās uz skolu, Liza skumji noraudzījās viņos pa onkoloģiskā centra palātas loga. Meitenītei diagnosticēja plaušu vēzi ar daudzām metastāzēm. Vecāki atmeta visas cerības. Samierinājušies ar meitas likteni, viņi palūdza pazīstamam māksliniekam uzgleznot viņas portretu – tādu, kāda Liza bija pirms slimības: ar sprogainiem, koši rudiem matiem, mirdzoši zilām acīm un ziedošiem rozā vaidziņiem. Par piemiņu…
