Bērnu lāsts 2
Visi ekstrasensi, kuri redzējuši Kalifornijas mākslinieka sirreālista Bila Stounhema 1972. gadā radīto gleznu “Rokas viņam pretojas” (Hands Resist Him), ir pārliecināti, ka no tās nāk ļaunums. Gleznā mākslinieks ar savu jaunāko māsu stāv savas dzimtās mājas priekšā. Zēns ar neskaidriem sejas vaibstiem un lelle dzīvas meitenes augumā, abi sastinguši, stāvot pie stikla durvīm.
Ar šo gleznu saistīti daudzi baisi nostāsti. Pirmais par gleznas ļaundabīgo spēku uz savas ādas dabūja pārliecināties mākslas zinātnieks, kurš novērtēja šo darbu. Drīz viņš nomira. Tad glezna nonāca kāda amerikāņu aktiera īpašumā, kurš tāpat drīzumā šķīrās no šīs pasaules. Pēc viņa nāves darbs uz neilgu laiku nozuda, bet tad kāda ģimene to nejauši atrada izgāztuvē, aiznesa mājās un piekāra bērnistabā pie sienas.
Rezultātā šīs ģimenes dzīve pārvērtās šausminošā murgā. Mazā meitiņa katru nakti panikā skrēja uz vecāku guļamistabu un sūdzējās, ka “bērni no gleznas” pastāvīgi kaujas un pārvietojas. Tēvs nolēma uzstādīt guļamistabā kameru, kas reaģē uz kustību, un patiešām – nakts laikā tā nostrādāja vairākas reizes.
Saprotams, ģimene steidzās atbrīvoties no biedējošās gleznas, un drīzumā to piedāvāja pārdošanai tīmekļa izsolē. Taču tās rīkotāji pat nenojauta, kādu reakciju radīs šī dīvainā glezna. Viņi citu pēc citas sāka saņemt virkni vēstuļu ar sūdzībām par to, ka, raugoties gleznā, cilvēkiem kļuvis slikti, bet dažus pat piemeklējusi sirdslēkme. Visbeidzot to tomēr nopircis kādas mākslas galerijas īpašnieks, un nākamās vēstules ar tamlīdzīgām sūdzībām jau tika adresētas šim kungam. Pie viņa pat vērsās divi amerikāņu eksorcisti un ekstrasensi, piedāvādami savus pakalpojumus.
Vēl viena glezna, uz kuras attēlotais bērns nesot nelaimes, ir “Raudošais puisēns” – precīzāk, tās reprodukcija. Viss sākās 1985. gadā Anglijā, pateicoties dīvainu sakritību virknei. Notika vairāki dzīvojamo māju aizdegšanās gadījumi. Bija arī cilvēku upuri. Daži no cietušajiem pievērsa uzmanību dīvainajai gleznai, kas joprojām atradās starp izglābtajām mantām. Un piepeši tādu paziņojumu kļuva tik daudz, ka beidzot viens no ugunsdzēsēju inspektoriem tam pievērsa uzmanību un oficiāli darīja zināmu šo faktu.
Drīzumā vietējās avīzes pārpludināja neskaitāmas vēstules, kurās tika ziņots par dažādiem nelaimes gadījumiem, nāvi un ugunsgrēkiem, kas notikuši tūlīt pēc tam, kad saimnieki iegādājušies gleznas reprodukciju.
“Raudošo puisēnu” tūlīt sāka uzskatīt par nolādētu, uzpeldēja tā radīšanas priekšvēsture, ko turklāt vēl papildināja ar dažādām baumām un šausminošām detaļām. Rezultātā viena no avīzēm nopublicēja oficiālu paziņojumu par to, ka visiem, kuriem ir šī reprodukcija, no tās steidzīgi jāatbrīvojas.
Joprojām par gleznu klīst mistiski nostāsti, bet par tās oriģinālu tā arī nekas nav zināms. Taču, domājams, visnelaimīgāk juties pats gleznas modelis, proti, zēns, kura tēvs mākslinieks par katru cenu savu dēlēnu vēlējies iemūžināt izmisumā raudošu. Viņš zināja, ka dēls paniski baidās no uguns, tāpēc apzināti izmantojis viņa bailes, lai novestu līdz histērijai, nebeidzami dedzinot zēnam pie acīm sērkociņus. Reiz, vairs nespēdams izturēt tēva ņirgāšanos, zēns ar asarām acīs izmisumā kliedzis tēvam: “Kaut tu pats sadegtu!” Viņa lāsts piepildījās ļoti drīz. Pēc divām nedēļām no pneimonijas nomira nelaimīgais zēns, bet drīz pēc tam mājās piepeši izcēlās ugunsgrēks, kurā sadega arī viņa tēvs.
