Luvras vampīrs 2
Slavenā Leonardo da Vinči “Džokonda” kopš tās radīšanas brīža cilvēkus ne tikai sajūsminājusi, bet arī biedējusi. Šķiet, neviens cits mākslas šedevrs nav tīts tik lielā leģendu un mistisku nostāstu plīvurā. Monas Lizas mistiskais smaids un da Vinči it kā iekodētie simboli šajā gleznā joprojām neliek mierā zinātnieku un mistikas mīļotāju prātus.
Taču vēl pastāv teorija, kas balstīta virknē reālu novērojumu un eksperimentu, proti, ka šis visu laiku noslēpumainākais mākslas vēstures portrets uz savu vērotāju iedarbojas ļoti specifiski. Oficiāli reģistrēti vairāk nekā simt gadījumu, kad apmeklētāji, ilgi raugoties šajā gleznā, zaudējuši samaņu. 19. gadsimtā, kad Luvra atvēra savas durvis pirmajiem apmeklētājiem, uz leģendāro renesanses skaistules portretu ieradās paraudzīties arī slavenais franču rakstnieku Stendāls. Viņš apbrīnā ilgi raudzījies tās vaigā, līdz nokritis bezsamaņā pie Monas Lizas kājām. Toreiz visi nodomājuši, ka rakstniekam palicis slikti, taču, kā vēlāk pārliecinājušies Luvras darbinieki, samaņas zaudēšana esot vistiešākajā veidā saistīta ar šo gleznu. Tādas ģībšanas atkārtojās ar apmeklētājiem regulāri, turklāt tikai un vienīgi pie “Džokondas”.
Zināms, ka pati Mona Liza, kura pozēja māksliniekam, nomira jauna, 28 gadu vecumā, un arīdzan ar pašu da Vinči, strādājot pie šā portreta, notikušas dīvainas metamorfozes. Laikabiedru atmiņas pauž, ka viņš bijis gluži apsēsts ar šo gleznu, pastāvīgi centies tajā kaut ko uzlabot un mainīt. Glezna nelika viņam mieru ne dienu, ne nakti. Līdz pat savai nāves stundai viņš ar to nebija mierā un pārzīmēja pēdējos sešus mūža gadus. Turklāt visu šo laiku viņš juties garīgi nomākts un fiziski savārdzis, it kā portrets atņemtu viņam visu dzīvības enerģiju.
