Māris Antonevičs: Glezna ar sikspārni, maskām un gaismu tuneļa galā 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja 2020. gads būtu jāiztēlojas vienā gleznā, iespējams, atbilstošākā būtu kāda Salvadora Dalī garā veidota ainava, kur zināmas un pierastas lietas pēkšņi pārveidojas vai iegūst kaut kādu jaunu nozīmi. Kas tad varētu būt šajā gleznā? Mēģināsim iztēloties…
Sikspārnis. Galvenais vaininieks! Vismaz tā tika uzskatīts pirmajā brīdī, kad parādījās ziņas, ka Ķīnas pilsētā Uhaņā izplatījies jauns, bīstams vīruss. Sākotnējie minējumi – izplatība it kā esot sākusies vienā no dzīvnieku tirgiem, kur sikspārņi tikuši turēti un tur tieši vai pastarpināti inficējuši cilvēkus.
Internetā uzreiz parādījās dažādi nikni joki par ķīniešu dīvainajām gastronomiskajām izvirtībām, kas nu apdraud visu pasauli. Tomēr paralēli tam izplatījās teorijas, ka sikspārņi šajā stāstā kļuvuši par tādiem kā grēkāžiem, un nevajadzētu atstāt bez ievērības faktu, ka netālu no šā tirgus atrodas Uhaņas Virusoloģijas institūts…
Skaidra atbilde par SARS-CoV-2 izcelsmes apstākļiem tā arī nav sniegta, un vienīgais, par ko zinātnieki ir pārliecināti, – tas nav radīts mākslīgi, bet pie cilvēkiem pārceļojis no dzīvnieku pasaules, tātad, iespējams, no tiem pašiem sikspārņiem.
Tukša lidmašīna. Gada sākumā, protams, nebija ne jausmas, ka drīzumā gaidāms kaut kas līdzīgs dzejnieka Edvarta Virzas skumjajām vārsmām: “Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs, (..) aiz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts”. Pat ziņas, ka eksotiskais vīruss sasniedzis Eiropu – Vācijā konstatēti pirmie inficētie, bet Francijā pat pirmais nāves gadījums –, šķita drīzāk negadījums, nevis biedējošs signāls.
Sekojošā Itālijas baisā pieredze daudziem jau lika pārskatīt ceļojumu plānus. Bet 11. martā Pasaules veselības organizācija paziņoja, ka Covid-19 izplatība sasniegusi globālas pandēmijas apmērus, kam sekoja diezgan strikta daudzu valstu reakcija. Latvijas valdība jau 12. martā izsludināja ārkārtējo situāciju, bet vēl pēc divām dienām tika atcelti visi starptautiskie pasažieru pārvadājumi lidostās, ostās, autoostās un dzelzceļa stacijās.
Ārlietu ministrija joprojām ar zināmu lepnumu stāsta par “valsts vēsturē lielāko repatriācijas operāciju”, palīdzot pa dažādiem ceļiem no ārvalstīm atgriezties vairākiem tūkstošiem iepriekš aizbraukušo. Tomēr, ja ministrijas darbinieki šo procesu, iespējams, atcerēsies ar gandarījumu par paveikto darbu, tad pašiem ceļotājiem tas paliks atmiņā drīzāk ar stresu un neziņu, bet palikušajiem – ar bažām, vai līdz ar to uz Latviju netiks atvests un te izplatīts vīruss.
Lai gan starptautiskā satiksme maijā tika atjaunota, lidmašīnas tā arī ir palikušas (pus)tukšas. Lido tikai tie, kam ir darba vajadzības vai avantūristi. Bet maksājam mēs visi – valdība nacionālās aviokompānijas “Air Baltic” pamatkapitālā šogad ieguldīja 250 miljonus eiro, bet uzņēmuma izpilddirektors Martins Gauss jau devis mājienu, ka varētu atkal vērsties pēc palīdzības, ja situācija līdz pavasarim neuzlabosies.
Tualetes papīrs (un griķi). Neziņu un bažas par nākotni var simbolizēt dažādi tēli, dažbrīd arī komiski. Kad martā cilvēki steidza sagādāt krājumus, par pieprasītu preci daudzviet kļuva tualetes papīrs.
Vienlaikus parādījās neskaitāmi ar to saistīti joki, karikatūras, kolāžas, lai parādītu 2020. gada visnotaļ komfortablo “dzīvi bunkurā”, kad no cilvēkiem netiek prasīta lielāka varonība kā palikt mājās. Latvijā tualetes papīram gan uzradās negaidīts konkurents – griķi, kuri tāpat diezgan strauji bija pazuduši no veikalu plauktiem, liekot aizdomāties, cik nozīmīga ir šā produkta loma latviešu ēdienkartē.
Nauda no helikoptera. Vispār apzīmējums “helikoptera nauda” nav nekas jauns, to jau pagājušā gadsimta 60. gados lietoja amerikāņu ekonomists Miltons Frīdmens, piedāvājot kā instrumentu īstermiņa krīžu pārvarēšanai. Tēlaini – virs mums lidinās helikopters, kaisa naudu, mēs to ķeram. Taču nevis bāžam zeķē, bet steidzam tērēt – nodrošinām patēriņu, stimulējam ekonomiku…
Pavasarī tāda “naudas dalīšana” pilsoņiem tiešām tika īstenota ASV un apspriesta Eiropā, bet Latvijā atbilstošu noskaņojumu raisīja premjera Krišjāņa Kariņa frāze: “Naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis, ļoti daudz naudas.” Tas tomēr izrādījās vien neveikls izteikums, bet no helikoptera birstoša nauda – tikai ilūzija lielākajai daļai sabiedrības, nemaz nerunājot par tiem, kuru bizness Covid-19 dēļ faktiski izbeidzies.
Ziepes + 2 m. Ziepes ir vienkārši mazgāšanas līdzeklis un divi metri ir vienkārši attālums, tomēr kopš 2020. gada mums tā paliks atmiņā kā īpaša formula, kas varētu aizsargāt no vīrusa. Tagad gan skaidrs, ka ar to vien ir par maz…
Tikšanās “Zūmā” un “Skaipā”. “Mēs satiksimies teikās. Mēs satiksimies memuāros. Kā kādreiz satikāmies bāros,” līdz ar aicinājumu “Paliec mājās”, kāds soctīklos bija nocitējis dzejnieku Jāni Rokpelni. Bāra vai restorāna apmeklējumu šogad tiešām varēja uzskatīt par kaut ko īpašu, tāpat kā iespēju aiziet uz teātra izrādi, koncertu vai sporta pasākumu.
Toties plaši izmantotas virtuālās komunikācijas iespējas tādās interneta platformās kā “Zoom”, “Skype”, “Microsoft teams” un citās, kur tika rīkotas darba sapulces, konferences, konsultācijas, mācību stundas, treniņi un daudz kas cits. Tas veidoja jaunus paradumus un pat ģērbšanās stilu, kurā cilvēkam ir publiskā “augšdaļa” (tā, kas redzama datora ekrānā), un neredzamā “apakšdaļa”, par kuru var daudz nedomāt, virtuālās konferences laikā sēžot treniņbiksēs vai pat apakšveļā. Par savdabīgu fetišu kļuva grāmatplaukti kā tiešraides fons, bet apsmīkņāti tie, kas šādā veidā “izrādījuši” savu guļamistabu vai virtuvi.
Otrais vilnis. Kādā intervijā infektologs uz žurnālista jautājumiem par gaidāmo Covid-19 “otro vilni” ironiski iebilda: “Jūs lietojat tos marīnistu terminus…” Marīnisti ir mākslinieki, kas gūst iedvesmu no jūras un attēlo tās spēku savos darbos, bet veselības speciālisti parasti domā ne tik tēlainās kategorijās. Tomēr par to, ka sērga rudens/ziemas sezonā atgriezīsies ar jaunu sparu, runāja daudzi. Šī prognoze diemžēl piepildījusies pilnībā.
Maskas. Kur palika tā disciplinētā un vienotā Latvijas sabiedrība, par ko amatpersonas tik aizrautīgi stāstīja pavasarī? Šobrīd biežāk dzirdam pārmetumus, ka cilvēki nesaprotot slimības nopietnību, esot pārāk vieglprātīgi un egoistiski, bet daži vispār “kovidioti” (tā interneta sociālajos tīklos un medijos bieži tiek dēvēti valdības noteikto ierobežojumu agresīvākie pretinieki).
Par zīmīgāko simbolu šajā sadursmē kļuva sejas aizsargmaskas. Sākotnēji arī speciālistu attieksme pret masku plašu valkāšanu, lai pasargātos no vīrusa, bija diezgan rezervēta, bet tagad tās iekštelpās un transportā ir obligātas, bet aicinājumus nevalkāt maskas Valsts prezidents Levits pat dēvēja par “hibrīdkaru pret Latviju”. “Pret-masku kustība noteikti vājina Latvijas valsti, rada haosu un ekonomisku lejupslīdi.
Ja tu gribi vājināt pretinieku, tā ir ļoti laba metode,” tā viņš norādīja Aizsardzības ministrijas portālā “sargs.lv”. Maskas noteikti ir viens no vizuāli uzskatāmākajiem tēliem, kas raksturo cilvēci 2020. gadā, ne velti tās tika uzvilktas arī manekeniem veikalu skatlogos, pieminekļiem un pat Ziemassvētku rūķiem.
Gaisma tuneļa galā. Tas ir vien tēlains izteiciens, tomēr politiķi nebeidz to atkārtot vēl un vēl – esot redzama “gaisma tuneļa galā”, un tās ir vakcīnas pret Covid-19. “Šajās kastēs ir izglābtas dzīvības, nākamie Ziemassvētki ar draugiem, koru mēģinājumi klātienē, ceļojumi, atkal normāls darbs mediķiem,” tviterī ar pirmo saņemto vakcīnu attēliem sabiedrību centās iedvesmot veselības ministre Ilze Viņķele.
Šķiet, kopējais noskaņojums pagaidām tomēr nav tik optimistisks – gan tāpēc, ka cerētais vakcīnas efekts vēl jāsagaida, gan tāpēc, ka pati vakcīna pie mums ieradīsies pakāpeniski, nelielās devās. Bet tikmēr turpināsim lūkoties tajā pašā sirreālajā gleznā.
