“Gleivicas incidents” – vai recepte kara sākšanai? 19
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Politologi un analītiķi, medijos runājot par saspīlēto situāciju uz Ukrainas un Krievijas robežas, bažīgi piemin “Gleivicas” scenārija iespējamību. Proti, ka Krievija un tās kontrolētās “tautas republikas” var izmantot provokatīvu inscenējumu, lai attaisnotu iebrukumu Ukrainā.
Propagandas vēstījumi, kas pienāk no Donbasa reģiona, jau liecina, ka šajā virzienā tiek intensīvi strādāts – dedzīgi aicinājumi aizstāvēt tautiešus no “mēra sajūtu zaudējušiem banderiešiem”, pēkšņi uzieti “Ukrainas armijas nogalināto civiliedzīvotāju masu kapi”, it kā uzbrukumi un apšaudes separātistu kontrolētajās teritorijās ar civiliedzīvotāju upuriem, notverti “ukraiņu diversanti” un pat divi Krievijas teritorijā nokrituši artilērijas šāviņi, kas esot izšauti no Ukrainas par spīti tam, ka analītiķi norāda – tā atrodas vairāk nekā 50 km attālumā un ukraiņu artilērija tik tālu nevar aizšaut.
Bijusī Vācijas – Polijas pierobežas pilsēta Gleivica tagad ir pazīstama kā Glivice Polijā, bet viss, kas tur pirms vairāk nekā 80 gadiem notika, nepatīkami atgādina mūsdienas.
Operācija “Himlers”
1939. gada 31. augusta “Gleivicas incidents” nav unikāls, jo līdzīgi tā paša gada 26. novembrī “Mainilas incidentā”, apšaudot pati savus karavīrus un apsūdzot tajā somus, PSRS uzsāka Ziemas karu.
Tomēr Gleivica ir viens no klasiskākajiem un labāk izpētītajiem piemēriem, kad agresors organizē ieganstu, lai par vainīgo agresijā pasludinātu pašu upuri. Vācijas armijai to vajadzēja, lai jau nākamajā dienā pārietu Polijas robežu, sākot Otro pasaules karu. Bet pirms tam par poļu kaujiniekiem un karavīriem uzdotās SS specvienības Vācijas–Polijas pierobežā bija darbojušās vairākus mēnešus.
Pēc Ādolfa Hitlera Vācijas vadības un specdienestu ieceres “Gleivicas incidentam” vajadzēja vainagot šo provokāciju virkni, kam deva kodēto nosaukumu “Himlers”. Specdienestu un propagandas kopuzdevums bija leģitimizēt plānoto iebrukumu Polijā, parādot, ka vācieši spiesti “dot pretsparu poļu bandītiem”, kas terorizējot pierobežu. Vienlaikus vajadzēja samulsināt un padarīt svārstīgus Polijas sabiedrotos Angliju un Franciju un aizkavēt to iejaukšanos. Operācijas plānošana un vadība atradās nacistu drošības dienestu – SS, SD, Gestapo un kriminālpolicijas augstākā vadītāja Reinharda Heidriha rokās.
Provokatoru darbība daudzos gadījumos izpaudās vienkārši kā šaudīšanās, dažkārt zemnieku māju dedzināšana, radot terora un baiļu noskaņu iedzīvotājos.
Par “vācu atbildes ugunī kritušajiem poļu uzbrucējiem” vairākās epizodēs uzdeva attiecīgi apģērbtus, iepriekš sazāļotu un nošautu Dahavas koncentrācijas nometnes ieslodzīto, tā saukto konservu, ķermeņus. Lai viņus nevarētu identificēt, cilvēku sejas sakropļoja.
Otrajam pasaules karam sākoties, Vācijas Ārlietu ministrija apgalvoja, ka tikai laikā no 1939. gada 25. augusta līdz 1. septembrim no poļu puses esot bijuši “vairāki desmiti” robežincidentu, tostarp ar ievainotajiem un kritušajiem. No Polijas esot apšaudīti muitas posteņi, stacijas, robežsargi, uzbrukts robežas tuvumā esošajām vācu zemnieku saimniecībām.
Pēc nacistu militārā izlūkdienesta – Abvēra – īpašās sabotāžu nodaļas vadītāja ģenerāļa Ervīna Lahūzena Nirnbergas tribunālā liecinātā, īpašo operāciju komandas, inscenējot uzbrukumus, dažkārt uzvilkušas poļu uniformas.
Starp citu, poļu formu, ieroču un dokumentu sarūpēšana bija uzticēta tobrīd Abvēra aģentam, uzņēmējam Oskaram Šindleram, kuram Polijā bija saimnieciski sakari. Kā zināms, vēlāk Šindlers kļuva slavens kā ebreju glābējs.
Jāatzīmē, ka kopš 1939. gada vidus nacistu specdienesti strādāja arī citā virzienā – pirms kara sākuma vairākus tūkstošus etnisko Polijas vāciešu slepeni apmācīja sabotāžas aktu veikšanā un partizānu kara metodēs. Vajadzības gadījumā šiem ļaudīm bija jābūt gataviem īstenot arī provokatīvas pretvācu akcijas.
Realitātē gan viņi lielākoties sniedza dažādu palīdzību iebrukušajam vācu karaspēkam, taču kara pirmajās dienās bija arī traģiski notikumi, kad atejošā poļu karaspēka apšaudīšana no šo aģentu puses maksāja poļu atriebības aktus pret vietējiem vācu civiliedzīvotājiem.
“Vecmāmiņa nomirusi”
Par Gleivicas provokācijas niansēm plašāka sabiedrība uzzināja tikai 1945. gada beigās, kad sākās nacistu vadības un liecinieku pratināšanas Nirnbergas tribunālā. Sensacionālos šo stāstu atreferējumus publicēja presē, tostarp arī latviešu trimdas izdevumos.
Agrākais SD darbinieks Alfreds Naujoks, kurš pats bija piedalījās Gleivicas operācijā, liecināja, ka drošības dienesta šefa Heidriha uzdevumu organizēt pseidouzbrukumu Gleivicai saņēmis 1939. gada 10. augustā. Turklāt uzsvērts, ka provokācija galvenokārt jārīko, orientējoties uz ārvalstu preses pārstāvjiem, bet tā noderēšot arī vācu propagandai.
Naujoks liecināja: “Starp 25. un 31. augustu es devos pie Gestapo vadītāja Heinriha Millera, kas toreiz atradās Opelnas tuvuma. Manā klātienē Millers pārrunāja ar kādu vīrieti, vārda M. Elhorns, kādas citas robežas sadursmes plānu, pēc kura starpgadījumam vajadzēja radīt iespaidu, it kā poļu karavīri būtu uzbrukuši vācu bruņotajiem spēkiem.
Millers izteicās, ka viņam esot kādi 12 vai 13 noziedznieki, kam piespriests nāves sods un kurus, ieģērbtus poļu uniformās, varētu notikuma vietā atstāt zemē, lai izskatītos tā, it kā viņi uzbrukumā būtu krituši.
Šai nolūkā kādam no [Reinharda] Heidriha ārstiem vajadzēja viņiem iešļircināt nāves zāles. Bez tam bija nepieciešamas arī šāviena brūces. Pēc sadursmes uz notikuma vietu vajadzēja aizvest preses pārstāvjus un citas personas. 31. augustā saņēmu Heidriha pavēli uzbrukt. Uzbrukumam vajadzēja notikt pulksten astoņos vakarā.”
Operācijas sākumu nozīmēja kods no Berlīnes: “Vecmāmiņa nomirusi” (“Großmutter gestorben”). Radiostacijā iebruka pieci vai seši mašīnpistolēm bruņoti esesieši, kuri tēloja “poļu partizānus”. Divi policisti, kas apsargāja radiostacijas ieeju, pirms tam bija brīdināti un no posteņa atsaukti. Četrus stacijas darbiniekus iebrucēji ieslodzīja pagrabā.
Gleivica galvenokārt nodarbojās ar retranslāciju. Tai nebija studijas, tādēļ esesiešu komandā bija speciālists, kas prata pieslēgt mikrofonu translācijai. Tad poļu un vācu valodās ēterā raidīja pierobežas poļu minoritātei adresētu sacelšanās aicinājumu: “Gleivica atrodas poļu rokās. Brīvības stunda ir situsi! Lai dzīvo Polija!”
Viss ilga nepilnas četras minūtes. Naujoks ar komandu devās prom, atstājot notikuma vietā 43 gadu vecā vietējā poļu fermera Francišeka Hoņoka līķi. Hoņoku izvēlējās par upuri, jo viņš dzīvoja viens un bija agrāk izrādījis simpātijas Polijai. Iepriekšējā dienā Gestapo viņu nolaupīja un injicēja kādu preparātu, pēc kura Hoņoks nonāca bezsamaņā.
Noliekot upuri provokācijas vietā, kāds no Naujoka komandas par kaujinieku pārģērbto zemnieku vairākas reizes sašāva. Ķermenis vēlāk bija centrālais “poļu agresijas” pierādījums, ko demonstrēja ārvalstu žurnālistiem.
Vācu vēsturnieki uzsver, ka, pretēji bieži apgalvotajam, Gleivicā tomēr nav izmantoti pārģērbti koncentrācijas nometņu ieslodzītie. Viņu līķus, kā jau iepriekš minēts, atstāja citu provokāciju vietās.
Ticamībai nav nozīmes?
Pēc pāris stundām ziņa par Gleivicu, kuplināta vēl pāris stāstiem par “nedzirdētiem poļu bandu uzbrukumiem”, jau skanēja visā Vācijā. 1. septembrī tas bija avīžu pirmajās lapās.
Nacistu oficiozs “Völkische Beobachter”, kurš pirms tam nedēļām kurināja naidu ar stāstiem par poļu rīkotām “vācu sieviešu un bērnu medībām”, rakstīja: “Poļu varza ir aizrāvusies, pārkāpjot reiha robežas, uzbrūkot vācu raidītājam un noliekot kara lāpu uz pulvera mucas.” Poļiem nākšoties “atbildēt vēstures priekšā”.
“Atbilde” ilgi plānotā iebrukuma veidā tobrīd jau bija sākusies. Kā 1. septembrī radio translētajā uzrunā Reihstāgā paziņoja Hitlers: “Aizvadītajā naktī tas atkārtojies atkal. Pēc tam kad nesen jau vienā naktī notika 21 robežincidents, šajā naktī bijuši 14 jauni, no kuriem trīs ļoti nopietni. Polija pirmo reizi šāvusi jau mūsu teritorijā, turklāt to nu darījuši regulārās armijas karavīri. Kopš pulksten 5.45 tiek šauts pretī. Un turpmāk par katru bumbu tiks atmaksāts ar bumbu.”
Tāds bija publikai domātais vēstījums. Taču saviem ģenerāļiem vēl 1939. gada 22. augusta Vācijas armijas vadības sanāksmē Hitlers par iecerēto “casus belli” (kara ieganstu) bija vaļsirdīgi izteicies: “Konfliktu izraisīs atbilstoša propaganda. Ticamībai nav nozīmes, jo taisnība būs uzvarētājam.”
Vēsturnieki strīdas, vai Hitlers apzinājās, ka uzsāk nevis izrēķināšanos ar netīkamu kaimiņu, bet Otro pasaules karu. Visdrīzāk, ne, jo ir liecības, ka Anglijas un Francijas kara pieteikumi nacistu vadonim bijuši pārsteigums – viņš, vadoties no 1938./1939. gada Čehoslovākijas okupācijas pieredzes, bija domājis, ka rietumnieki neriskēs iejaukties militāri.
Uzņem ar skepsi
Nacistu propagandas interpretācijas un tieksmi dēmonizēt poļus pasaulē uzņēma ar skepsi, īpaši jau kara sākuma skaidrojumu. Arī Latvijas prese, kaut 1939. gada pavasarī un vasarā atreferēja oficiālās Vācijas ziņu aģentūras DNB vēstījumus par “jauniem uzbrukumiem vāciešiem un viņu mantai Augšsilēzijā”, parasti lietoja šaubas liecinošo “esot”.
Piemēram: “Daudzos gadījumos ļaudīm esot uzbrukts tādēļ vien, ka tie runājuši vāciski vai valkājuši baltas zeķes.”
Toties nākamajā dienā pēc kara sākuma Polijas vēstniecības Parīzē paziņojums avīzēs bija uzsvērts trekniem burtiem: “Vācu ziņas par poļu iebrukumiem Vācijas teritorijā ir pilnīgs izdomājums, tāpat kā pasaka par poļu partizānu uzbrukumu Gleivicai.”
Tikmēr vācu okupācijas laika “Kurzemes Vārds” 1943. gadā turpināja klāstīt: “Vēsturiskā 1. septembrī poļi iesāka cīņu ar uzbrukumu Gleivicas raidstacijai. Poļu brīvprātīgo formācijas, aktīva karaspēka atbalstītas, vairākās vietās iebruka Lielvācijas teritorijā. Tad Vadonis deva pavēli prettriecienam.”
