Glastonberija – kāpēc tas ir Anglijas mistiskiem stāstiem apvītākais pakalns 15
Guntars Kļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Anglijas grāfistes Somersetas līdzenuma pašā vidusdaļā paceļas leģendārais Glastonberijas pakalns, kura nogāzes veido savdabīgas pakāpienveida terases, kā arī pašā virsotnē saglabājušās viduslaiku dievnama drupas. Gan tuvākās apkaimes ļaudis, gan tostarp arī daudzi mūsdienu paranormālo parādību pētnieki šo vietu uzskata par vismistiskāko visā Anglijā, un tam, visdrīzāk, ir pilnībā pamatots iemesls.
Angļu mitoloģijas centrs
Katrā ziņā Glastonberija ir šūpulis virknei dažādu mītu un seno ticējumu, un, iespējams, arī šā iemesla dēļ tur jau vairākas desmitgades notiek visā pasaulē slavenais ikgadējais rokmūziķu saiets, kas parasti teju vai bez apstājas turpinās vairākas dienas un naktis, spējot sapulcināt vairākus desmitus tūkstošu šā mūzikas žanra cienītāju un aktuālāko izpildītāju. Bet tieši par šo Glastonberijas aspektu laikam nāksies runāt atsevišķi kādu citu reizi.
Šajā materiālā aplūkojamais mistiskais pakalns bija ļaužu iecienīta svētvieta jau vairākas tūkstošgades pirms kristietības invāzijas Albionas salā. Šo pakalnu caurauž taciņu tīkls, un tās visas joprojām uzskata par kāda noslēpumaina senatnes labirinta atliekām. Iespējams, kaut kad vēlākos laikos pa tām virzījies arī gājiens, kas simbolizēja Svētā Grāla meklējumus. Šis rituāls, kas inscenē dziļākajā būtībā izteikti kristietisku mītu, visdrīzāk, radies pēc kāda sena pagāniskā rituāla pamainīšanas un pielāgošanas savām vajadzībām.
Šajā maģiskajā vietā debesīs tiecas teju vai spokains visslavenākais šīs salas senatnes piemineklis – sagruvuša dievnama torņi. Tieši šī svētvieta joprojām atgādina par aizgājušo laiku Glastonberijas abatijas varenību, ko no visām pusēm apvējo dabiskā pagānisma un sakonstruētās kristietības radīto mītu un leģendu varenība.
Pagātnē Glastonberija bija salu grupa, kas izvietojusies teju vai necaurejami purvainā apvidū. Kāda no senajām leģendām vēstī, ka tieši šeit savulaik atradusies sala Avalona – Ynys Afallach jeb Ābeļu sala – seno ķeltu aizkapa valstība. Un tā tas bijis līdz mirklim, kad kristiešu mūki viduslaikos nosusinājuši purvus. Tostarp mīti joprojām pauž, ka Avalonas brīnišķīgajā pilī, ko allaž ieskauj miglāji, savulaik apglabāts leģendārais karalis Arturs un viņa sieva Gvinevera.
Un tieši ar Glastonberiju saistītas visas angļu mitoloģijas saknes. Akmens laikmeta ļaudis to izvēlējušies kā vietu, kur pielūgt kosmisko Dievieti Māti, kas sevī iemieso visa sievišķo pirmsākumu, kurā savienojusies mežonīgā, stihiskā dabas visvarenība un radošie, dzīvību nesošie, visu sakārtojošie un pārvaldošie spēki.
Druīdu akadēmija un vārti starp pasaulēm
Veicot dzelzs laikmeta purvu apdzīvoto vietu izrakumus Glastonberijā, arheologi atraduši laivas, kurās apvidus iedzīvotāji nokļuva līdz savām ūdens ieskautajām apmetnes vietām. Glastonberijas pakalns ir 210 metrus augsts, un arī tas savulaik bijis no visām pusēm ūdens ieskauts, paceļoties gluži kā sala. Laikam jau tieši tāpēc kopš vissirmākās senatnes pielīdzina mītiskajai Avalonai jeb ķeltu valodā Twr Avallach, kur ‘twr’ nozīmē kalns, zeme.
Ķelti Avalonu uzskatīja par viņpasauli un šajā salā bija ierīkojuši druīdu akadēmiju, kurā izredzētos iesvaidīja pasaules zinībās un noslēpumos. Leģendas pauž, ka šajā noslēpumainajā salā dzima svētie ļaudis, pasakainas būtnes, dabas gari un magi, un tostarp arī leģendārais Merlins un feja Morgana, karaļa Artura māsa. Dažādas mītiskās zemes, piemēram, tās pašas fejas Morganas zeme, arī uzskatītas par ķeltu teritoriju, jo viņiem teiksmu un ticējumu pasaule bija tikpat reāla, kā pati īstenība.
Mūsdienu vācu fiziķis un dziednieks Francs Bludorfs paudis uzskatu, ka cilvēki pasauli uztver pastarpināti – caur notikumu secību jeb cēloņu un seku ķēdi. Savukārt druīdiem, viņaprāt, piemita vara pār laiku. Bludorfs apgalvojis: tas, kurš spēj saliekt laiku, var to pagarināt vai saīsināt atbilstoši saviem ieskatiem. Acīmredzot, spējot pārvaldīt šo prasmi, druīdi prata iet cauri Avalonas vārtiem, lai nokļūtu aizkapa valstībā. Druīdi bija priesteri, magi, filozofi, garīgie skolotāji, gaišreģi un dzejdari, un viņi veidoja izglītotu un ļoti ietekmīgu sava laika sabiedrisko slāni.
Izmantojot deju un dziedāšanu, skanot tamburīnveidīgiem instrumentiem un klabekļiem vai tarkšķiem, ķeltu priesteri prata ieiet dziļā transa stāvoklī. Ķeltu mītos bieži pieminētas nocirstas galvas, kas ieliktas lielos kausos.
Tās uztvēra kā dvēseļu tvertnes, kas piešķīra iespēju dzīvot savu atsevišķo dzīvi un piegādāt vēstis no viņpasaules, no citas dimensijas. Ķelti godāja un pielūdza dabu, cienīja savus senčus un ticēja dvēseles nemirstībai, kas, viņuprāt, no minerālu valstības caur augu valstību attīstījusies līdz cilvēka stāvoklim. Ķelti uzskatīja, ka dvēsele var vienlaikus mist fiziskā ķermenī un pati savā garīgajā, nemateriālajā veidojumā jeb tātad viņpasaulē.
Pasaules čūskas simbols un leģenda par traģisko mīlas intrigu
Ķelti tieši Glastonberijas pakalnu uzlūkoja kā vārtus nokļūšanai aizkapa valstībā. Arī mūsdienās tajā var uzkāpt pa spirālveida tā dēvēto svētceļnieku taku, kas vijas apkārt pakalnam un aizved līdz virsotnē esošā senā dievnama drupām. Noskaidrots, ka šī taka gluži apzināti ierīkota aptuveni pirms 2500 gadiem, kad ķelti bija tikko apmetušies Britānijā.
Mūsdienu pētnieki apgalvo, ka šim līkumainajam ceļam, kas simbolizē tā dēvēto Pasaules čūsku, piemīt pirmdzimtā dabiskā harmonija un vienlaikus milzīgs spēks, kas spēj cilvēkiem – īpaši tiem, kuri ir jutīgi pret enerģētisko iedarbību – izraisīt transam līdzīgu stāvokli. Pastāv uzskats, ka tas, kurš spēj salāgot Zemes svārstības (Twr) ar spirālveida ceļa kosmisko apziņu, var iemantot atslēgu vārtiem, kas ved uz paralēlajām pasaulēm. Ģeomantijas speciālisti viennozīmīgi pauduši, ka Glastonberija ir absolūti kolosālu enerģijas daudzumu esamības vieta.
Savukārt virkne leģendu vēstī, ka savulaik karalis Arturs neesot ņēmis vērā sava padomdevēja Merlina ieteikumu neprecēt gaišmataino Gvineveru, kura jau ātri vien viņu nodeva, iemīloties viņa draugā serā Lancelotā. Saistībā ar šo grēcīgo kaisli Lancelotam par sodu bija liegta iespēja aplūkot Svēto Grālu: pēkšņa vēja brāzma nogāza viņu no kājām, un viņš palika uz sliekšņa ārpusē zvanu tornim, kurā glabājās Svētais Grāls.
Savukārt karalieni par viņas nodevīgo laulības pārkāpumu karalis Arturs sodīja ar sadedzināšanu sārtā. Tiesa, pēdējā mirklī, kad viss jau bija sagatavots Gvineveras nodošanai uguns liesmām, Lancelots tomēr spējis viņu izglābt. Proti, karalis Arturs cēlsirdīgi piedeva savam labākajam bruņiniekam un neuzticīgajai dzīvesbiedrei…
Pēc karaļa Artura nāves nodevīgie mīlnieki sastapušies vēlreiz, taču jau acumirklī atkal izšķīrušies, lai kopš tā mirkļa sāktu izpirkt savus grēkus. Gvinevera kļuva par mūķeni, savukārt Lancelots – par vientuļnieku. Kāda no leģendām pauž, ka Lancelots uz vientuļo dzīvošanu apmeties kaut kur Glastonberijas apkaimē. Kad no dzīves šķīrās arī Gvinevera, viņa esot apglabāta blakus savam likumīgajam dzīvesbiedram karalim Arturam.
Ķeltu aizkapa valstība
Tātad druīdi, izejot cauri Avalonas miglājiem, pa Ābeļu salas vārtiem nokļuva aizkapa valstībā, tā dēvētajā ceturtajā materiālistiski garīgajā dimensijā. Tur viņi apguva metafiziskos pasaules likumus, kas noteic visu virszemes dzīves ritējumu starp diviem tās poliem, ķermeņa piedzimšanu un nāvi, un kas sevī ietver krietni vien garāku un ilgāku uzrašanās un izzušanas ciklu. Savukārt šis cikls kā tāds ir tikai posms bezgalīgā pārmaiņu un pārvērtību ķēdē.
Tieši šajā aspektā tad arī izpaudās iesvaidīto druīdu aizraujošā misija: izpētīt lielākajam vairākumam parasto cilvēku nepieejamo citu pasauli, kurā ir spēkā citi likumi saistībā ar kustību laikā un telpā, un pēcāk dalīties ar saviem atklājumiem, piemēram, zināšanām par dvēseles nemirstību, atdzimšanu un spēju attiecīgi pārvaldīt laiku. Ķeltiem aizkapa pasaule bija dvēseles un gara miteklis, nemirstības glabātava, kurā nomirušie iziet attīrīšanos pirms jaunas piedzimšanas.
Londonas Nacionālās psihisko pētījumu laboratorijas izveidotājs, publicists un “spoku mednieks” Harijs Praiss (1881–1948) šos ķeltu priekšstatus skaidroja kā “garīgi– dvēseliskus paraugus, sava veida sapņu pasauli, kas atspoguļo tās atmiņas un vēlmes, kuriem tie parādās”. Praiss arī apgalvoja, ka šī ķeltu pasaule nav tikai gluži subjektīvs veidojums, jo “būtībā visi cilvēki ir spējīgi veidot kolektīvās tēlu pasaules, kas sasniedz apziņu, un tāpēc tās eksistē gluži reāli”.
Tostarp var arī piebilst, ka sens ticējums vēstī: Glastonberijas pakalns kopā ar Kornvolas Svētā Mihaila kalnu, Stounhendžu un Eivberiju izvietots ne tikai uz vienas Anglijas galvenās spēka līnijas (jaudīga ģeomagnētiskās enerģijas plūsma), bet arī uz horizontāli izvietota astotnieka formas spēka līnijas, kas jau savukārt stiepjas visapkārt planētai gluži kā īstens bezgalības simbols.
Arimatejas Jāzepa noslēpumainās gaitas
Bet vairākas viduslaiku leģendas paužot, ka jau drīz pēc tā, kad Arimatejas Jāzeps Jeruzalemē noņēmis no krusta tur piesistā Jēzus Kristus ķermeni un apglabājis to kalnu alas kapenēs, viņš apmeklējis arī Avalonu. Bijušais jūdu sinedriona jeb augstākās padomes loceklis un slepenais Kristus māceklis esot no Jūdejas tiešā ceļā ar kuģi ieradies Britānijā un piestājis tieši pie Glastonberijas pakalna salas. Izkāpis nepārejošas miglas klātajā salā, Jāzeps iecirtis zemē savu ceļotāja spieķi, kas acumirklī sācis uz visām pusēm dzīt saknes. Spieķis pārvērties dzeloņkrūmā, kas nākamo simts gadu laikā allaž regulāri uzplaucis Glastonberijas abatijas senajās drupās tieši pašā Ziemassvētku priekšvakarā.
Bet esot zināms arī tas, ka svētais vīrs no Arimatejas savā misijas ceļojumā ņēmis līdzi arī kādu kausu, no kura Jēzus Kristus esot dzēris sava Svētā vakarēdiena – pēdējās Jēzus dzīres kopā ar saviem mācekļiem – laikā un kurā vēlāk Jāzeps pats personīgi nezin kādā nolūkā esot savācis asinis, kas dāsni pilējušas no mirstošā Jēzus ķermeņa. Šo trauku tad arī dēvēja par Svēto Grālu, un to Jāzeps apracis zemē kaut kur Glastonberijas pakalna piekājē, turklāt šajā reizē tajā vietā iedzenot zemē tā dēvēto “asiņaino atslēgu”.
Starp citu, to varot itin labi aplūkot arī mūsdienās. Tiesa, pētnieki no svētā pazemes avota izplūstošā ūdens, kas iepil Kausa akā (Chalice Well), sarkanīgo nokrāsu skaidro ar ļoti augsto dzelzs saturu. Savukārt attiecīgā Glastonberijas leģenda uzrāda acīmredzamu līdzību ar leģendu par Jēzus Kristus pārvērtībām netālu no Nācaretes esošajā Favora kalnā.
Tostarp leģendas turpinājums vēstī vēl arī par to, ka Arimatejas Jāzeps licis pamatus salas pirmajai kristiešu baznīcai Vetusta Ecclesia, kas uzskatāma par visvecāko tāda veida būvi Britānijā. Turklāt Glastonberijas iemītnieki joprojām ir nesatricināmi pārliecināti vēl par kādu mītisku vēstījumu: tajā laikā, kad Jāzeps bijis vēl tikai parasts alvas tirgotājs, viņš kopā ar savu radinieku, kurš savukārt esot bijis vēl gluži jaunais Jēzus Kristus, vienreiz jau apmeklējis Glastonberiju – nolūkā druīdu akadēmijā iziet apmācību ķeltu senajās zinībās…
Karaļa Artura kapavieta
Vēl kāda cita leģenda vēstī, ka ap atkalatgūto Svēto Grālu kopš laika Glastonberijā karaļa Artura vadībā sākuši pulcēties Apaļā galda bruņinieki. Un šajā valsts svētajā centrā agrīnie Britānijas kristieši uzcēluši baznīcu, bet vēl pēc simtgadēm benediktīniešu mūki tās vietā jau uzbūvējuši abatiju, kas gan iznīcināta 1184. gada ugunsgrēkā. Bet 1191. gadā pēc karaļa Henrija II rīkojuma mītnes vietu zaudējušie mūki uzsākuši karaļa Artura kapavietas meklējumus. Bija ieplānots, ka tās atrašana atvēsinās prātus dumpīgajiem valliešiem, kurus iedvesmoja ticība uzskatam, ka Arturs joprojām ir dzīvs un atgriezīsies, lai atbrīvotu Velsu no angļu okupācijas (kas, kā zināms, nav noticis līdz pat šai dienai).
Lai kā arī būtu, bet jau drīz mūki atrada divus vajadzīgos skeletus: viens piederēja liela auguma vīrietim, bet otrs – sievietei, kurai lieliski saglabājušās blondās matu cirtas. Leģenda pauda, ka gaišmatainā Gvinevera par sodu savai nodevīgajai neuzticībai ar seru Lancelotu apglabāta pie Artura kājām. Un blakus šim apbedījumam mūki it kā esot atraduši vēl arī svina krustu ar uzrakstu “Hie iocet sepultus inclytus rex artuhus in insulo avalonio”, kas tulkojams šādi: “Šeit, Avalonas salā, dus slavenais karalis Arturs.” Un turpat esot atrasts arī Arimatejas Jāzepa apbedījums.
Abi šie apbedījumi faktiski acumirklī kļuva par svētceļojumu objektiem, tādējādi ļoti neilgā laikā nodrošinot mūkiem tādu naudas līdzekļu pieplūdumu, kas ļāva pilnībā atjaunot Glastonberijas abatiju. No jauna uzbūvētā iespaidīgā būve vēlāk esot sekmīgi izturējusi dāņu un sakšu karaspēku uzbrukumus, taču izrādījusies pilnībā bezspēcīga pret karaļa Henrija VIII varu – pēc tā, kad viņš pasludināja sevi par jaunizveidotās angļu jeb tātad anglikāņu baznīcas galvu.
1538. gadā karalis pavēlēja Anglijas katoļu baznīcai atņemt visu īpašumu, un viņa sūtītie karavīri izlaupīja arī klosteri Glastonberijā. Klostera pēdējo pārvaldnieku publiski pakāra, savukārt ar lieliski iekārtotās bibliotēkas grāmatām efektīvi aizdarināja bedres ceļā. Pati sagrautā ēka kalpoja kā akmeņlauztuves apkaimes zemniekiem, kuri no šā materiāla būvēja sev jaunas mājas. Vēstīts, ka mūsdienās jau vairs tikai abatijas parkā ierīkota plāksnīte norādot uz leģendārā karaļa Artura (iespējamo) kapavietu, kas atrodas tieši tur, kur savulaik bijis dievnama galvenais altāris.
1962. gadā arheologi tur atrada senu šahtu, kurā, kā pauž leģenda, 12. gadsimtā benediktīniešu mūki atklāja apbedījumu ar raksturīgajām vīrieša un sievietes atliekām un svina krustu ar attiecīgo uzrakstu. Tiesa, mūsdienu pētnieki apstiprinājuši tikai pašu apbedījuma vietas esamību, taču pagaidām nevienam nav nekādu pierādījumu tam, ka šajā vietā būtu apglabāts tieši karalis Arturs un viņa nodevīgā sieva.
Tostarp mūsdienās gan sagruvušais tornis, gan vispār pats Glastonberijas pakalns atrodas Britānijas Nacionālā fonda aizsardzībā. Pakalna nogāzēs joprojām atrodas septiņas speciāli veidotas terases, kuru izcelšanās un nozīme tā arī nav precīzi noskaidrota. Pašā pakalna pakājē atrodas arī no pazemes izplūstošs avots, kura ūdenī ir ārkārtīgi augsts dzelzs saturs.
Un vēl šajā vietā, vairāk jau piekājes līdzenumā, gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi var vizuāli novērot dabā reti sastopamo parādību fatamorgānu: Glastonberijas pakalns it kā viegli lidinās gaisā virs biezas miglas kārtas. Mirāža rodoties vairāku gaisa slāņu temperatūras starpības un gaismas staru lūzumu iespaidā. Tādējādi veidojas spoguļattēls, kurā reāli eksistējoši objekti nereti uzrāda vienlaikus vairākus izkropļotus atveidus. Un tie tad daļēji it kā pārklājas viens otram, radot fatamorgānas efektu. Var piebilst, ka ir vēl kāds ticējums, kas pauž par to, ka Avalonas salā savulaik mitusi feja Morgana: viņa visus garām braucošos ceļotājus mānījusi ar speciāli radītiem, reāli neeksistējošiem skatiem…
1960. gadā veikto kārtējo izrakumu laikā šajā vietā arheologi atklāja, ka augsnes erozijas un nepārtrauktās tūristu staigāšanas rezultātā terases diemžēl var drīz sagrūt. Tāpēc atbildīgās personas pieņēma lēmumu uzbūvēt speciālu ceļu, pa kuru visi gribētāji var nokļūt augšā pakalnā, nenodarot ne mazāko kaitējumu šai senajai un brīnumainajai vietai.
