Gladiolu un peoniju šķirnēm devis sev mīļo sieviešu vārdus. Puķkopim Aldonim Vēriņam apritējuši 90 0
Kad ierodos Aldoņa Vēriņa mājās, jubilārs steidzas pretī, spiež roku un saņem dāvanas, kuras bioloģijas zinātņu doktoram, valsts emeritētajam zinātniekam, ilggadējam žurnāla “Dārzs un Drava” galvenajam redaktoram, vairāku grāmatu un puķkopībai veltītu tematisko avīžu autoram sarūpējusi izdevniecība “Latvijas Mediji”.
Tieši Zvaigznes dienā 6. janvārī ģimenes lokā viņš svinēja savu dzimšanas dienu.
Gladiolu karalis
Septiņdesmit sava mūža gadus viņš veltījis puķkopībai un selekcijas darbam. Ar izcilību beidzis Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultāti, vēl studiju gados kļuvis par Botāniskā dārza direktoru, bijis vairāku žurnālu zinātniskais līdzstrādnieks un neskaitāmu publikāciju autors, redaktors.
Nekad neesot vairījies no darba – ne melnā, ne baltā.
“Esmu lauku zēns, no mazotnes protu visus lauku darbus – gan art, gan pļaut ar vienroci, saveļot skaistus labības kūlīšus, gan siet tos statiņos. Pēc pļaušanas mums, bērniem, bija jāpārstaigā lauks un jāuzlasa visas vārpas. Tāda uzmanība, cītība un cieņa pret lauku darbu un izaudzēto ražu saglabājusies vairs tikai retajā zemnieku saimniecībā. Man to iemācīja vecāki,” saka A. Vēriņš.
“Nenožēloju neko no tā, ko savas dzīves laikā esmu darījis, jo puķkopība man vienmēr bijusi galvenā. Ja nu vienīgi tos piecus gadus, kad mani piespiedu brīvprātīgā kārtā aizsūtīja vadīt atpalikušu kolhozu.”
Ar puķēm viņš aizrāvies jau vidusskolas laikā, vadot naturālistu pulciņu. Kad vecākiem teicis, ka studēšot bioloģiju, māte ilgi nevarējusi saprast, ar ko īsti dēls grasās nodarboties. Mežsaimnieks – lūk, tas tik ir kārtīgs un sabiedrībai vajadzīgs darbinieks!
Vēl mācoties Smiltenes vidusskolā, iemīlējis gladiolas.
Aizbraucis pie Jēkabpils dārzniecības vadītāja Viktora Orehova, kuram bijusi šo puķu kolekcija un kurš iedevis jaunajam censonim kaudzīti sīpolu. Gāja gadi, A. Vēriņa kolekcijā jau bijis vairāk nekā 1000 gladiolu šķirņu.
“Tur es biju karalis! Ne jau velti Starptautiskajā gladiolu goda zālē vispirms 2001. gadā tika ierakstīta manis selekcionētā sīkziedu gladiola ‘Dave’s Memory’, bet pēc diviem gadiem – arī mans vārds,” lepojas puķkopis.
Ziedus dāvina, bet nepārdod
“Man bija liels gladiolu lauks. Māte un māsa reiz kādam garāmgājējam bija pārdevušas dažus ziedus. Tad gan es lamājos! Jau kopš vidusskolas laikiem man katra izaudzētā puķe bija svētums. Dāvinājis tās esmu tūkstošiem, bet ne pārdevis par naudu,” viņš uzsver.
Tāpat kā daudzi citi selekcionāri vīrieši, arī A. Vēriņš jaunizveidotajām gladiolu un peoniju šķirnēm devis sev mīļo sieviešu vārdus – ‘Guna’, ‘Velta’, bet par ‘Marutu’ – tā sauc viņa dzīvesbiedri – nosaukta gan tulpju, gan gladiolu, gan peoniju šķirne.
Savukārt pasaules slavu iemantojušās sīkziedu gladiolu šķirnes nosaukums ‘Dave’s Memory’– melni ziedi ar sudraba maliņu – ir veltījums slavena amerikāņu gladiolu selekcionāra piemiņai, lai gan sākumā puķkopis tai bija iecerējis piešķirt nezināmas sievietes vārdu – ‘Sibilla’.
Starp citu, arī A. Vēriņa vārdā nosaukta kāda puķe – Latvijā selekcionēts dienliliju šķirnes hibrīds, kura biezās un krokotās ziedlapas ir tumši sarkanas ar gaišu svītru, bet centrs – dzeltens.
Ar milzīgu gandarījumu pieredzējušais selekcionārs runā par puķkopības uzplaukumu Latvijā, kā piemēru minot puķu draugu saietus, kuri regulāri notiek jau kopš 1978. gada: “Piemēram, Nīcas pagastā vai katrā mājā ir savs botāniskais dārzs. Kad organizēju tur kārtējos puķu draugu svētkus, pie vecās skolas ēkas piesaulē ievēroju ļoti skaisti iekārtotu puķu dārzu, kurā auga arī skujeņi. Tur rosījās divas kundzes – viena ar pēdām mērīja dārzu, bet otra blociņā kaut ko zīmēja un pierakstīja. Izrādījās, ka viņas vēlējās nošpikot ideju un tieši tādu pašu dārziņu izveidot arī pie savām mājām.”
Lielākais pārdzīvojums A. Vēriņa dzīvē saistās ar kādu notikumu 80. gadu beigās, kad viņa un selekcionāra Jāņa Rukšāna acu priekšā augu karantīnas darbinieces sadedzinājušas sūtījumu ar 1650 jaunāko tulpju šķirņu sīpoliem.
“Tas ir lielākais noziegums, kuru, manuprāt, vispār var pastrādāt – sadedzināt nevainīgus visaugstākās kvalitātes puķu sīpolus. Gandrīz asaras sariesās acīs. To es vēl ilgi nespēju pārdzīvot,” sašutums viņa balsī dzirdams vēl tagad.
Latvietis un viņa peonijas
“Senāk Latvijā vai katrā lauku sētā sarkaniem, baltiem vai rozā ziediem ziedēja peonijas – vai nu dārznieks kādu muižā bija nočiepis, vai saimnieks pats, klaušās iedams, bija izracis. Manā dārzā vēl tagad aug mātes stādītās peonijas. Atceros, kā mamma dzina tačku ar peoniju ceriem, lai iestādītu tos abpus verandai, bet es, brunčos ieķēries, gāju viņai blakus. Kad pārcēlāmies dzīvot pie krusttēva Roberta Brūzīša uz Birzuļu pagastu, mamma ar lāpstu sadalīja milzīgos peoniju cerus un daļu iedeva arī kaimiņienei, kura lūdzās: “Vai dieniņ, Vēriņmamm, man nav nevienas peonijas!””
“Pēc daudziem gadiem braucu gar “Lībiešu” mājām Valkas novadā, kurā dzīvoju līdz deviņu gadu vecumam. Sen nebiju tur bijis – saimniecības ēkas sagruvušas, viss aizaudzis ar metru garām gārsām, bet virs tām vīd peoniju pumpuri. Atbraucu rudenī, izraku cerus un pārstādīju tos savā dārzā. Izrādījās, ka tās ir vecās, labās peoniju šķirnes ar pildītiem ziediem, kuras mūsu vecvecmāmiņas audzēja vēl cara laikos. Tas pierāda, ka peonijas ir ļoti ilgmūžīgas, izturīgas. Var izdzīvot, augt un ziedēt arī milzīgu nezāļu ielenkumā,” A. Vēriņš gremdējas atmiņās.
Peonijām selekcionāra dzīvē ierādīta īpaša vieta.
Viņš tās sauc par savu kroņa kultūru, kurai pievērsies pēc 50 gladiolu un 20 lielziedu īrisu selekcionēšanai veltītajiem gadiem. 80 gadu vecumā atstājis žurnāla “Dārzs un Drava” galvenā redaktora posteni, viņš šīm pasakainajām puķēm veltījis visu savu uzmanību.
Selekcionāra sarakstītās grāmatas par peoniju audzēšanu “Peonijas”, kuru laida klajā izdevniecība “Lauku Avīze”, un “Latvietis un viņa peonijas” Latvijas Universitātes Akadēmiskā apgāda izdevumā, kuru viņš rakstīja piecus gadus, kļuvušas par rokasgrāmatu daudziem Latvijas puķumīļiem.
“Caur manu dārzu pēdējos 20 gados izgājušas gandrīz 1000 peoniju šķirņu. Pirmās 45 ASV izveidotās jaunās peoniju šķirnes man izdevās ievest nelegālā ceļā – bundžiņā ar vircēm: lielie, smaržīgie pipari nebija atšķirami no peoniju sēklām. 2007. gadā Latvijas valsts mežu Kalsnavas arborētumā izdevās izveidot pirmo peoniju dārzu. Tā kolekcijā tagad ir jau 170 šķirņu, un katru gadu jūnija vidū šeit notiek peoniju svētki ar tūkstošiem apmeklētāju,” stāsta selekcionārs.
Viņš citē bijušās Padomju Savienības valstsvīra Ņikitas Hruščova lauksaimniekiem veltītu zobgalību: “Pelīte iečurāja jūrā un teica – tur mana daļa arī klāt!”, piebilstot, ka viņa devums peoniju atdzimšanā Latvijā gan esot lielāks.
Lieki jautāt, ko A. Vēriņš dara brīvajā laikā vai kādi ir viņa vaļasprieki. Visas viņa domas ir dārzā, kurš pavasarī atmodīsies, lai vasarā priecētu savu radītāju ar krāsu un smaržu bagātību.
“Mans lielākais lepnums ir jauna krūmpeoniju šķirne ar koši melniem ziediem. Tādas Latvijā vēl nav nevienam. Pirmā gada dzinumi bija tikai četrus centimetrus gari. Pagāja deviņi gadi, līdz uzziedēja visi četri peoniju ceri, turklāt ziemā neviens no šiem hibrīdiem neapsala, lai gan krūmpeonijas ir kaprīzas. Tur jau viss tas numurs – izaudzēt peoniju pašam no mazas sēkliņas. Interesanti, ka abi “vecāki” ir ar sniegbaltiem ziediem. Ja sakrustojas augi ar dažādas krāsas ziediem, var būt visādi, bet ka no balti ziedošiem augiem varētu rasties melns… Ja mana sieva laistu pasaulē melnu bērnu, es gan viņu patriektu! Lai man nestāsta! Bet kā lai no dārza padzen melnu peoniju?” viņš joko.
Šogad A. Vēriņš plāno savām peonijām rīkot kristības, jo pagaidām šķirnei vēl nav nosaukuma. Viņa dārzā aug vēl septiņi trīsgadīgi krūmpeoniju hibrīdi, kuras gan uzziedēs tikai pēc vairākiem gadiem. “Laikam to brīdi nesagaidīšu,” nopūšas puķkopis. No sirds vēlot viņam stipru veselību, ticu, ka melnā krūmpeonija nav pēdējā jaunā šķirne, ar kuru leposies Aldonis Vēriņš.
Par Aldoni Vēriņu
* Dzimis 1929. gada 6. janvārī Valkas novada Zvārtavas pagastā.
* Ar izcilību 1954. gadā beidzis LVU Bioloģijas fakultāti.
* Strādājis par LVU Botāniskā dārza direktoru (1953–1955).
* Valmieras rajona kolhoza “Zelta druva” priekšsēdētājs (1955–1959).
* Pirmās atjaunotās Rīgas Dārzkopības un biškopības biedrības priekšsēdētājs.
* Zinātniskais līdzstrādnieks un redaktors žurnālos “Druva”, “Draugs”, “Lauku Dzīve”, “Dārzs un Drava”.
* No 1982. līdz 1988. gadam pievēršas zinātniskajam darbam gladiolu selekcijā, izveido vairāk nekā 400 jaunas šķirnes, 157 no tām reģistrētas Starptautiskajā gladiolu šķirņu reģistrā. Par sasniegumiem 1990. gadā saņem Pētera Dindoņa goda medaļu.
* Vairāk nekā 1200 zinātnisku publikāciju un rakstu, vairāku grāmatu autors.
* 1999. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes Zelta goda zīmi, bet 2008. gadā – ar Latvijas Republikas IV šķiras Atzinības krustu.
* Aldonim Vēriņam ir četri bērni, desmit mazbērni un trīs mazmazbērni. Neviens no viņiem gan nav pievērsies vectēva amatam.
