Paskrēja un uzreiz viņam radās tik daudz spēka un prieka! Tad viņš nodejoja uzvarētāja deju un teica: “Re kā! Ne astma, ne haizivs neko man nenodara!” 0
Tiekoties ar mammu, noskaidrojās, ka stāstam par bēgšanu no haizivs ir priekšvārds un epilogs. Es pastāstīju par haizivi un to, cik viņam grūti bija skriet, bet kā tas pēc tam izdevās. Un bērna māte izstāstīja, ka puisēns, kad viņam bija divi gadi, bēga no tēta un ieskrēja liftā, tas aizvērās un sāka braukt, tēvs nepaspēja pieskriet laikus. Dēlēns uzbrauca līdz augstam stāvam viens pats. Pēc šī notikuma viņš ļoti baidījās no liftiem un viņam vairs nepatika skriet, bet mamma to nesaistīja ar šo notikumu. Pēc mūsu nodarbības puika piedāvāja viņai braukt ar liftu un teica: “Tagad es nebaidos.”
Māte nezināja, ar ko tas saistīts un es nezināju par liftu. Bet stāsts ieguva noslēgumu. Puika pārstāja sevi apvaldīt, tika apturēta bēgšanas reakcija un radās spēki jauniem darbiņiem un notikumiem.
Ķermeniskajā darbā ar traumām nebūt ne obligāti jāmeklē un jāizspēlē tieši tā, pirmā traumatiskā situācija (un tas arī nav reāli). Simptoms “staigā”, un bailes no lifta izrādījās svarīgi pārstrādāt un nobeigt spēlē par haizivi, no kuras aizmūkot, puisēns noslēdza reālu bēgšanas situāciju no savas agrīnās bērnības.
Aprakstītais gadījums publiskots ar klienta atļauju, pasniegts neatpazīstamā veidā.
Avots: gestalt.bartosh.org
