Uldis Šmits: Ukraiņi maksā, lai atbrīvotos no padomju pagātnes 6
Jēdziens “glābšanas komiteja” mums ir visnotaļ labi pazīstams. Tamlīdzīgs veidojums šeit izvērsa savu darbību arī barikāžu laikā, kad interfrontiešu rīkotajā mītiņā “Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja” pieteicās pārņemt varu. Lai izpestītu darbaļaudis no nacionālistu sarīkotā apvērsuma (ko iemiesoja 4. maija deklarācija), fašisma un ekspluatācijas. Taču būtībā glābiņš tika gaidīts no Maskavas – PSRS prezidenta pārvaldes ieviešanas formā, kas pilnībā atraisītu rokas uz vietas jau esošajiem glābējiem, tostarp OMON un pārējām militārajām specvienībām, kuras jau bija sākušas rīkoties.
Mūsdienās ir citi apstākļi, taču glābšanas darbi turpinās, par ko liecina “Ukrainas glābšanas komitejas” izveidošana. Tā radīta Maskavā ar mērķi atsvabināt Ukrainu no banderoviešiem, kuri to pārvērtuši par nacistisku valsti, kā sacījis komitejas vadītājs bijušais premjerministrs Azarovs. Viņš gan ir iekļauts Rietumu sankciju sarakstos un Kijevā apsūdzēts korupcijā, bet tāpēc vēl jo ciešākas apņēmības pilns “uzņemties atbildību par Ukrainas likteni”. Valsts prezidenta amatam komiteja nolūkojusi bijušo Radas deputātu Oļeiņiku – tāpat sankciju sarakstos iekļautu un korupcijā apsūdzētu. Skaidrs ir tikai tas, ka viņi varētu atgriezties Kijevā vienīgi kopā ar Krievijas tankiem. Kaut arī, apgalvo Kremlis, tam ar “Ukrainas glābšanas komiteju” nav nekāda sakara. Gluži tāpat kā Putinam nav nekāda sakara ar smagā bruņojuma un krievu militāristu sūtīšanu uz Donbasu.
Ja pasākums iegūs nopietnākas aprises un būs kas vairāk par kārtējo publikas kairinātāju, to varētu uzlūkot kā vēl vienu Kremļa projektu līdztekus “Jaunkrievijai” un “tautas republikām”. Tie viens otru neizslēdz, kaut niansēs atšķiras. “Jaunkrievijas” projekts, šķiet, izriet no Putina skatījuma, ka Ukraina nemaz nav īsta valsts, bet teritorija vai, pareizāk, dažādu, pārsvarā Krievijas impērijai piederējušu, teritoriju sakopojums, kuras pēc tiesas un taisnības ir “mūsu”. Bet “tautas republikas” drīzāk ir aizguvums no boļševiku un īpaši tautu tēva Staļina politikas, kas Maskavai paver plašākas manevra iespējas. Jo “Tautas republika” var būt starpposms pirms aneksijas, bet tā var arī saglabāt “neatkarību” kā Dienvidosetija vai kļūt kā Piedņestra par Krievijas faktiski uzturētu reģionu citas valsts sastāvā. Pēdējo variantu bieži attiecina uz Doņeckas un Luhanskas “tautas republikām”, kuras Kijevai uztieptās “federalizācijas” ietvaros tad pārvērstos par važām, kas Ukrainu pieķēdē Austrumu politiskajai telpai. Tās neiztrūkstoša pazīme ir Ļeņina pieminekļi, kuri kalpo par sava veida robežstabiem. Cik noprotams, “Jaunkrievijas” štābs Maskavā joprojām tiek finansēts, taču pati ideja pamazām noplakusi. Visa uzmanība ir pievērsta “tautas republiku” praktiskajiem darbiem Donbasā. “Ukrainas glābšanas komiteja” tādus cer izvērst visā valstī, jo attiecīgais tīkls ar neredzamās frontes cīnītājiem jau pastāv – sacīja glābēji komitejas prezentācijā. Jāšaubās, vai Kremlī sevišķi paļaujas uz sirmā pensionāra Azarova iemaņām specoperāciju organizēšanā, bet komiteja ir laba izkārtne, zem kuras rosīties. Varēs teikt – tie nav nekādi iesūtītie teroristi vai provokatori, bet antinacistiskā pagrīde. Turklāt marionešu valdība allaž noder pa rokai. Protams, Vladimirs Oļeiņiks nav Oto Kūsinens, taču Krievijas agresija pret Ukrainu zināmā mērā atgādina PSRS agresiju pret Somiju 1939. gada nogalē: propagandas kampaņa, provokācija (NKVD apšauda padomju robežsargu posteni, ko uzveļ baltsomiem), “demokrātiskās republikas” izveidošana pirmajā sarkanarmijas sagrābtajā pilsētiņā, “tautas valdība”… Somi maksāja ar dzīvībām un zaudētām teritorijām, lai izvairītos no padomju nākotnes. Ukraiņi maksā, lai atbrīvotos no padomju pagātnes un Ļeņina pieminekļu iezīmētās telpas. Varbūt glābdami arī citus ārpus tās esošos.
