Monika Zīle: Glābjot ierindnieku “Dzintaru” 2
Šim tekstam izvēlētā virsraksta līdzība ar pieciem “Oskariem” godalgotās Stīvena Spīlberga filmas “Glābjot ierindnieku Raienu” nosaukumu nav gluži nejauša. 1998. gadā filmētajā trillerī ASV armijas kapteiņa Džona Millera vadītā vienība Otrā pasaules kara laikā dodas meklēt kaut kur otrpus frontes līnijai palikušo Džeimsu Frānsisu Raienu, kura māte pārējos trīs dēlus asinspirtī jau pazaudējusi. Netērējot laiku kinolentes sižeta stāstam, pāriešu pie pavisam svaigi sociālajos tīklos skanējušā apgāda “Zvaigzne” īpašnieces Vijas Kilblokas aicinājuma iegādāties pašmāju kosmētikas ražotāja “Dzintars” produkciju, palīdzot uzņēmumam atsperties. Uzsaukuma pamats: oktobra vidū “Dzintaram” ierosinātais tiesiskās aizsardzības process (TAP), ko firma pati pieprasījusi, lai varētu turpināt strādāt, pastāvot 3,2 miljonus eiro lielam nodokļu parādam. Tā dēļ uzņēmumam pietrūkst apgrozāmo līdzekļu attīstībai un, kā saprotam, uz spēles arī “Dzintara” pastāvēšana, aizejot pa dažu citu latvietim tuvo zīmolu ceļu ( kā ierindnieka Raiena brāļi…) Ja, līdzības turpinot, vienādojam Kilblokas kundzi ar militārpersonu, tad nākas secināt, ka mobilizācija uzņēmējai padodas, domubiedru pulcināšanai izmantojot personiskās iepirkšanās paraugu. Privātā aptaujā noskaidroju, ka “Dzintara” tirdzniecības vietās lielveikalos apgrozījums pieaudzis līdz pat četrām reizēm. Ārpus galvaspilsētas nav tik spoži: gan naudas cilvēkiem mazāk, gan pārdevēju neprasme vai nevēlēšanās piedāvāt Latvijā ražoto mantu.
Te, lūk, arī sākas mūsu “filma”, kurai pirms glābšanas operācijas izklāsta būtu nepieciešams ievads ar paskarbu secinājumu: “Dzintara” ķibelēs, protams, vainojama ekonomiskā krīze, bet līdz TAP tāpat vedusi arī paļaušanās uz iestrādnēm Krievijas tirgū. Un te viss krietni mainījies pēc Krimas aneksijas. “Dzintars” dažos savos informācijas materiālos to joprojām bez iebildēm sauc par “autonamo republiku”. Tas daļai patērētāju, iespējams, radījis nepatiku arī pret “Dzintara” produkciju. Bet daudzi gatavi piedot – par to liecina ieraksti sociālajos tīklos –, steidz attaisnot “sānsoli” ar vajadzību laipot uzņēmuma izdzīvošanas vārdā. Cilvēki būtu gatavi vēl dedzīgāk iekļauties glābēju rindā, ja vien… Ja vien šīs pēdējā laika skaļākās un pašmāju ražotāja atbalstīšanai notikušās akcijas ritumā no “Dzintara” vadības puses bez kavēšanās nākusi atbalss. Lai gan nodokļu parādu vēl smagāku padara arī tikai šauram firmas lokam zināmi zemūdens akmeņi, sabiedrības atbalsta novērtējums svarīgs arī uzņēmumā strādājošo saimei kā stimuls. To var attīstīt gan mājas lapā, kur prasītos krietni mūsdienīgāka izteiksme, gan biedrojoties ar masu saziņas līdzekļiem, kas medīt medī pozitīvas iniciatīvas. Pieļauju, klusēšana jātulko kā izbrīns: sabiedrības aktivitāte nav gaidīta un “Dzintars” noskaņojies mirt lepnā vientulībā ar valstij veltītiem pārmetumiem uz lūpām.
Ka valsts attieksme pret uzņēmējiem Latvijā ir attīstību neveicinoša, runāts visaugstākajos līmeņos un liela daļa dzirdētā diemžēl atbilst patiesībai. Taču “Dzintara” gadījumā grūti attaisnot stagnēšanu savu laiku nodzīvojušo mārketinga un komunikāciju stereotipos, kuru dēļ īsto mērķauditoriju nesasniedz patiesi laba produkcija. Teiksim, pēdējā laikā ražotās smaržas, matu un ādas kopšanas līdzekļi var mierīgi konkurēt ar labu tiesu ārzemju skaistumkopšanas preču, turklāt par vietējiem maciņiem ļoti draudzīgu cenu. Pastāv daudz neizmantotu iespēju to reklamēšanai piesaistīt Latvijā pazīstamus cilvēkus, kas mūža ritumā glabā uzticību “Dzintaram”. Tā pagaidām ir uzņēmuma stabilākais kapitāls – apstiprina arī stihiski uzbangojusī glābšanas operācija.
