Glābjam kāmīšus, nevis savvaļas dzīvnieku mazuļus! Nevajadzīga labdarība mežā 5
Ir trīs savvaļas dzīvnieku sugas, kas dzīvnieku “glābēju” uzmanības lokā nonāk visbiežāk. Stirna, lapsa un zaķis. Nereti šīm sugām pievienojas arī uz zemes ligzdojošo putnu mazuļi – pūcēni un mazi ūpji. Cilvēki tos savāc mežā un laukos, ieliek automašīnā un ved “glābt” – uz patversmi vai zooloģisko dārzu. Vienkāršāka risinājuma meklētāji nogādā dzīvnieku mazuļus veterinārārstam. Ir skaidrs, ka ceļojums rada dzīvniekam milzīgu stresu un var kļūt par iemeslu bojāejai. Taču galvenais ir tas, ka šāda labdarība nav nepieciešama un kaitē dzīvniekiem.
Mežā neaiztiekam neko un pirms rīkoties, konsultējamies!
Mājas zoo un dzīvnieku patversmes “Mežavairogi” vadītāja Danuta Priede pauž daudzu izprasto, bet publiski reti apspriesto patiesību: “Cilvēki grib “glābt” principa pēc, lai pabarotu savu ego. Arguments vienmēr ir viens – žēlums un vēlēšanās palīdzēt. Taču ir nepieciešama arī izpratne. Tādēļ cilvēkiem ir jādod mehānismi, kā rīkoties šādās situācijās. Galvenais – pirms jebkādas rīcības, jebkādā ar savvaļas dzīvniekiem saistītā situācijā, ir jāzvana atbildīgajiem dienestiem. “Mežavairogi” strādā visu diennakti un mūs var sazvanīt pa tālruni +371 24 422 440. Mēs ar prieku sniegsim konsultācijas jebkurā jautājumā,” uzsver Danuta Priede. Saskaroties ar ievainotu meža dzīvnieku vai atrodot tā mazuli, var zvanīt arī avārijas dienestam, vietējai pašvaldības policijai, “Rīgas Zoo”.
“Svarīgi ir saprast, ja esam iegājuši mežā, esam ciemos. Neejam taču pie kaimiņiem, nezvanām pie durvīm un nevedam bērnu prom, ja viņa mamma ir aizgājusi uz veikalu. Tieši tie paši principi darbojas mežā – ar rokām neaiztikt un neko neņemt. Svarīgākais ir vizuāli novērtēt dzīvnieku. Ja nav redzami lūzumi, brūces, ja dzīvnieks izskatās vesels, ir jāpagriežas un pēc iespējas ātrāk jāiet prom,” vienkāršu un saprotamu pamācību sniedzot, skaidro “Mežavairogu” vadītāja.
Ja dzīvnieks ir ievainots, arī nav jāsteidzas rīkoties. Sākumā jāsaņem konsultācija, jo iejaukšanās var būt letāla. Piemēram, pilnīgi vesels stirnas mazulis pēc vienas neatbilstošas maltītes nomirs. “Pat, ja savvaļas dzīvnieka mazulis izdzīvos pēc glābšanas akcijas, viņam ir tikai daži turpmākās dzīves varianti. Dzīvot visu mūzu zoodārza būrītī, nomirt kaut kādu apstākļu dēļ vai tikt eitanizētam,” nosaka Danuta Priede.
“Mēs nedrīkstam aiztikt to, kas nav mūsu. Glābjam kaķus uz ielas, glābjam suņus un kāmīšus, bet neaiztiekam meža dzīvniekus!”
Sezona sākas
Dzīvnieku patversmes “Mežavairogi” pārstāve Liene (vārds mainīts) pastāstīja, ka lapsēnu un citu mazuļu glābēju palīdzības pieteikumi ir izteikti sezonāli. Kad paiet apmēram mēnesis pēc lapsēnu piedzimšanas, sākas zvani. “Mēs atradām lapsēnus, ko lai dara?” vaicā zvanītāji.
“Tas ir ļoti labi, ja cilvēki zvana mums, pirms pieskaras dzīvniekiem. Mēs skaidrojam, ka lapsēni nav pamesti – viņu māte ir medībās un drīz atgriezīsies alā. Stāstām, kāpēc nevajag tiem pieskarties un kāpēc tos nevajag nekur vest. Sliktāk ir, ja cilvēks jau ir pagrābis lapsas bērnus un zvana pa ceļam uz patversmi. Vēl ir tādi, kuriem īpašums kādu laiku stāvējis novārtā. Lapsas iemitinājušās un laidušas pasaulē jauno paaudzi, bet saimnieks vēlas teritoriju sakopt. Ir tādi, kuri uzklausa mūsu skaidrojumu, ļauj lapsai mazos izvadāt un pārvākties, bet ir vienaldzīgie, kuriem vajag rudasti ar bērniem dabūt projām tagad un par katru cenu,” atklāj “Mežavairogu” darbiniece. Viņa pastāstīja arī par kādu iedzīvotāju, kurš lapsas mazuļus uzskatīja par kucēniem, savāca un atveda uz patversmi.
“Ievietojām paziņojumu par līdzekļu ziedošanas akciju, lai šos lapsēnu pienācīgi izaudzētu un sagatavotu atlaišanai savvaļā, un sākās. Cilvēki zvanīja un pieteicās adopcijai. Mēs skaidrojām, ka tas nav iespējams, bet vienīgais arguments bija “Es gribu!”” atklāj Liene. Jāpiebilst, ka lapsas turēšanai mājās ir vajadzīga Dabas aizsardzības pārvaldes atļauja, citādi tas ir pretlikumīgi.
Kāpēc nedrīkst aiztikt dzīvnieku mazuļus?
“Cilvēks ir savvaļas dzīvnieku dabiskais ienaidnieks un vairumā gadījumu viņi baidās no mums. Dzīvniekiem ir daudz attīstītāka oža un viņi labi atpazīst cilvēka smaržu. Pieskaroties mazuļiem, cilvēks atstāj sava aromāta nospiedumu un tas var likt mātei atteikties no sava pēcnācēja. Tā ir sveša smarža un viņa domā, ka tas vairs nav viņas mazulis,” skaidro Rīgas zooloģiskā dārza filiāles “Cīruļi” vadītājs Arnis Bergmanis.
Latvijas Mežzinātnes institūta “Silava” vadošais speciālists Dr.biol. Jānis Ozoliņš norāda, ka cilvēka iejaukšanās rezultāts ne vienmēr beidzas šādi. Gan lapsa, gan cits dzīvnieks var pieņemt mazuli atpakaļ, taču tas ir atkarīgs no apstākļiem un tas notiek salīdzinoši reti. “Vienīgais dzīvnieks, kura mazuļi būtu jāglābj viennozīmīgi, ir lācis. Latvijā tas pagaidām ir visai maz iespējams, taču, ja migā tiks iztraucēta lācene ar lācēniem, tad mazuļi būs jāizņem, jo māte pilnīgi noteikti neatgriezīsies,” saka Dr.biol. Jānis Ozoliņš.
Attiecībā uz putniem šis princips nestrādā, jo tiem nav ožas. Putnēnus droši var paņemt rokās un iecelt atpakaļ ligzdā. Tiesa gan, uz zemes ligzdojošo putnu putnēnus nav nekur jāceļ. Cilvēkiem, kuri mežā atrod pūces vai ūpja mazuli, tas noteikti nav jāaiztiek. Kā skaidro Arnis Bergmanis, pūcēniem un mazajiem ūpjiem ir ļoti laba maskēšanās nokrāsa un spalvu struktūra. Tie sēž savā ligzdā nekustīgi, bet, kad izbadējas, pasauc vecākus, kuri atlido un pabaro mazos plēsējus ar kādu tikko noķertu grauzēju. Tādēļ arī pūču un ūpju mazuļus nav “jāglābj”!
Kas ir jāzina par dzīvnieku un putnu mazuļiem, kas šķiet pamesti?
Stirnas mazulis piedzimst maija beigās vai jūnija sākumā. Retākos gadījumos vēlāk. Tam ir raibs kažoks, kas palīdz nomaskēties. Stirnēnam nav savas smaržas un tas ir otrs ļoti nozīmīgs dabiskās aizsardzības elements. Pirmajās dienās stirnas mazulis tikai guļ nekustīgi zālē un gaida, kad atnāks māte. Stirna savu mazuli atstāj vienu! Pati viņa ganās kaut kur citur. Stirnas pēc savas dabas ir nometnieki un apdzīvo apmēram divus kvadrātkilometrus lielu teritoriju. Tādēļ stirnēna māte nevar būt nekur sevišķi tālu. Kāpēc viņa nav ar savu mazuli? Jo atšķirībā no kazlēna, stirnai ir sava ķermeņa smarža. Viņa pienāk klāt, pabaro to un tūdaļ aiziet, lai ar savu aromātu nepievilinātu plēsējus.
Zaķiem var būt divi metieni sezonā. Zaķēni, atšķirībā no citu sugu grauzējiem, piedzimts apmatoti, ar atvērtām acīm un attīstītām ausīm. Taču arī zaķēni savas dzīves pirmo daļu pavada virszemes migā, bedrītē vai ieplakā, kur māte tos ir atstājusi. Zaķēni nav pamesti! Tie slēpjas un māte regulāri atgriežas tos pabarot. Tā kā zaķenes piens ir ļoti barojošs, zaķēni aug ātri. Pēc dažām dienām tie izklīst pa apkārtni, taču turpina slēpties. Tādējādi tie ir labāk pasargāti no plēsējiem. Māte pa apli apmeklē katru mazuli, lai pabarotu tos.
Lapsēni piedzimst alā, kas var atrasties zem akmens krāvuma lauka malā, mežā, zem izgāzta koka, tā var būt izrakta kādā pakalnā vai ierīkotā zem pamestas mājas. Pirmajās nedēļās lapsēni nenāk ārā no migas, jo, kā visi suņveidīgie, piedzimst akli un ar neattīstītām ausīm. Tie spēj tikai rāpot. Lai pabarotu savus mazuļus, lapsa visu no miega brīvo laiku velta medībām, tādēļ tā nav sastopama alas tuvumā. Mēneša vecumā mazuļi sāk nākt ārā, bet neiet prom no alas. Viņi nebaidās no cilvēka un ir ļoti ziņkārīgi. Toties pieaugusī lapsa baidās gan un vēlāk iemāca arī lapsēniem izvairīties no mums. Cilvēkam tuvojoties, lapsa paslēpsies, tādēļ kādam var rasties iespaids, ka lapsēni ir pamesti, taču tā nav un aiztikt viņus nevajag.
