Glābējs: izdarījām maksimālo 27
Glābējs (ugunsdzēsējs) pulkvedis Vilis Students dienestā ir kopš 1990. gada. Trīs gadus mācījies koledžā Ukrainā, pēc tam bijis vada komandieris un inspektors Rēzeknē, daļas komandieris un ātrās reaģēšanas brigādes komandieris Rīgā, tagad Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas direktora vietnieks. “Maxima” veikala posta vietā strādāja no traģēdijas sākuma līdz nākamās dienas astoņiem vakarā. Šajās 26 stundās tā arī neaizgāja gulēt.
– Vai bijāt gatavi darbam: garīgi, fiziski, tehniski?
– Pilnīgi. Neredzu nevienu iemeslu, lai kritiski vērtētu glābēju darbu. Ikdienā saskaramies ar līdzīgām lietām, tikai mērogi ir mazāki, bet principi, būtība no tā nemainās, vai zem drupām ir viens vai simt cilvēku. Tikai, jo vairāk cietušo, jo vairāk jādomā par resursiem un to koordinēšanu. Es, piemēram, esmu piedalījies glābšanas darbos Vaļņu ielā Rīgā, kad piektajā stāvā kopā ar celtniecības materiāliem ielūza un līdz lejai nobrauca strādnieki, cilvēku glābšanā vilciena sadursmē Rīgā. Jā, morāli smagāk bija savējos vilkt ārā no drupām… Bet mēs, glābēji, esam morāli gatavi nepatīkamiem skatiem. Tā ir ikdiena. Nedomāju, ka kādam no mums vajadzēs psihologa palīdzību. Tie, kas nevar turēt, jau pirmajā gadā dienestu atstāj. Tie, kas paliek, ir ar biezu ādu, gatavi redzēt mirušus, sakropļotus cilvēkus. Dažreiz kādam no mums traģēdijas vietā darba laikā izlaužas pa smaidam, taču tā nav ņirgāšanās, bet gan prieks par veiksmīgi izglābtu cilvēku, vai vienkārši maska, lai neuzsūktu negācijas sevī.
– Vai “Maxima” gadījumā darījāt visu pareizi, izdarījāt maksimāli iespējamo?
– Jā. Objektā strādāja tik cilvēku, cik tas bija iespējams. Lielos traktorus un celtņus mums piedāvāja būvfirmas daudz vairāk, nekā varējām izmantot. Pietika arī speciālā glābēju aprīkojuma, ar ko celt, griezt, drupināt. Objekts tika sadalīts sektoros, vienībām sadalīti darbi. Strādājām pēc visā pasaulē pieņemtas metodes: no vieglākā uz sarežģītāko. Allaž vēlamies izglābt visus, bet jārēķinās, ka glābēji nav betmeni, to ne vienmēr var izdarīt.
– Jums neesot sava poligona, kur trenēties?
– Nav – tāpat kā Dānijai un Holandei. Viņu glābēji brauc trenēties uz Zviedriju, bet mēs – uz Igauniju. Mums Rīgā pie koledžas ir vieta, kur trenēties, vairāki objekti. Savs poligons ar drupām jau nebūtu slikti, taču tas gan nebūtu tagad ļāvis izglābt vairāk cilvēku. Darbs drupās jau nav nekas unikāls, bet gan daudzu mazu prasmju apvienojums, piemēram, mācēt strādāt ar instrumentiem.
– Jūs strādājāt diennakti no vietas. Nav tā kā par traku? Trūka cilvēku?
– Pieteicās palīgā kolēģi no citiem novadiem, bet daudziem atteicām, jo notikuma vietā pārāk liels skaits iesaistīto var traucēt – svarīgs ritmisks maiņu darbs. Šādos gadījumos nevar tā mierīgi nolīst kaut kur pagulēt vai aizbraukt mājās.
– Vai sākumā sūtīt iekšā glābējus, kuriem vēlāk uzkrita jumts, nebija kļūda?
– Mēs neesam pareģi, kas visu var zināt iepriekš. Ja mēs baidītos par visu, kas var notikt, kā tad mēs strādātu, nekur neejot iekšā? Reiz ugunsgrēkā nosmaka glābējs, kas nezin kāpēc bija noņēmis masku, citiem, dzēšot šķūni, negaidot uzgāzās virsū brandmūris, kas parasti nekad negāžas. Glābēji iet tur, kur citus nelaižam, arī karavīrus un policistus ne. Turklāt divi no trijiem bojāgājušiem bija komandieri, kuri paši pieņēma lēmumu, neviens viņus nāvē nesūtīja. Bet, kā jau teicu, glābēji ir uzaudzējuši biezu ādu un daudz ko neņem vērā, piemēram, to, ka daudziem cilvēkiem liekas, ka notikuma vietā visu darām lēni.
– Un uz ugunsgrēkiem parasti atbraucat bez ūdens…
– Nuja… Katrai glābēju mašīnai, kam ir tvertne, tā ir pilna ar ūdeni. Bet kas ir trīs tonnas? Tās izlejam sešās septiņās minūtēs, tāpēc pirmais, ko vada komandieris prasa ļaudīm, ugunsgrēka vietā izkāpjot no auto: “Kur jums te ir tuvākais ūdens?” Lai pēc līdzi vestā ūdens izlietošanas varētu uzpildīt tvertni. Un ļaudīm viss skaidrs: aha, atbraukuši bez ūdens! Tad cilvēki vēl redz, kā divi vīri šūpojoties tur vienu šļūteni. Un atkal viss skaidrs: ne tikai bez ūdens atbraukuši, bet vēl piedzērušies! Viņi jau nezina, ka pa resno šļūteni ūdens traucas ar lielu spiedienu un to patiešām grūti novaldīt, tā nav nekāda dārza laistīšanas šļūtenīte, ko var ar diviem pirkstiem turēt. Vēl mums pārmet, ka ilgi braucam. Ko lai dara, betmeni patiešām neesam, mūs ierobežo tehnika un fizika. Daudzi cilvēki reālās situācijas vērtē pēc tā, ko saskatās Holivudas kino.
– Kāds ir jūsu viedoklis par notikušā cēloņiem?
– Neesmu eksperts. Kā glābēju mani izbrīnīja betona pārsegumu konstrukciju trauslums, tās varēja sadrupināt ar knaiblēm, domkratiem, āmuriem. Ar tām betona konstrukcijām, kas gadījušās treniņos, iet daudz grūtāk, bieži nosvīduši ņemamies ar pneimatiskajiem āmuriem, kas “Maxima” gadījumā nebija vajadzīgi. Tas, ka liela daļa cilvēku nereaģēja uz trauksmi pirms nelaimes, mani gan nepārsteidza. Kad viesnīcās veicam mācības, ārzemnieki, izdzirdot trauksmes signalizāciju, visi ir laukā, bet pie latviešu durvīm ir jābungājas. Savukārt pie veikala “Maxima” bija patīkami, ka daudzi nesavtīgi ļoti gribēja nākt mums palīgā gruvešus nest, ko gan, protams, neļāvām.
