Glābēji nav un nebūs pārcilvēki. Saruna ar Oskaru Āboliņu 0
Sarunā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieku Oskaru Āboliņu apstiprinājām, ka mūsu glābēji ir profesionāli, taču viņi nav un nevar būt pārcilvēki no mākslas filmām; cilvēki nedrīkst būt vienaldzīgi, redzot citus nelaimē vai situācijā, kas par tādu var kļūt; galvenais glābējs cilvēks ir pats sev – jādzīvo tā, lai nenokļūtu situācijā, kurā būtu nepieciešama glābēju palīdzība.
– Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta priekšnieks esat kopš pagājušā gada 2. aprīļa. Ko pa šo laiku esat mainījis savā dienesta sistēmā?
– Sistēma strādā – tajā neko īpašu mainīt nevajag. Nepieciešami tikai uzlabojumi, un man ir savas prioritātes, piemēram, sadzīves un darba apstākļu uzlabošana, izglītošana, profesionalitātes paaugstināšana. Tieši par mūsu profesionalitāti sabiedrībā ir vislielākās diskusijas. Negribu, ka par to ir kaut kādas spekulācijas, – uztveriet mūs kā rīcībspējīgu, profesionālu dienestu. Mācības – gan teorētiskās, gan praktiskās – kļuvušas vēl nopietnākas nekā iepriekš. Tiek apzināti lielākie iespējamie riska objekti, kuros notiek izbraukuma mācības – tas iepriekš līdzekļu ekonomijas dēļ notika minimāli. Trenējamies arī atbrīvot cilvēkus no avarējušām mašīnām.
Diemžēl ne vienmēr sabiedrība izprot mūsu darbības, piemēram, ja ugunsgrēka laikā stāv trīs cilvēki, tad tas nenozīmē, ka viņi to dara tāpat vien – viņi ir sagatavojušies, lai pēc brīža stātos savu biedru vietā ugunsgrēka epicentrā. Diemžēl glābēji nav dievi vai pārcilvēki. Tikai amerikāņu mākslas filmās glābēji lido kā putni, lec kā ķenguri, kā salamandras nedeg ugunī, ugunsdzēsēji staigā gaiši degošās istabās pat bez elpošanas aparātiem.
Reālā dzīvē ugunsgrēka vietā vienmēr ir dūmi, bieži ir tumšs un dūmu tik daudz, ka nevar atrast degšanas vietu. Tas ir liels, pacietīgs un darbietilpīgs darbs: skaidrot sabiedrībai, kādas ir glābēju iespējas un, galvenais, kā cilvēkiem pašiem jādzīvo, kā jārīkojas dažādās gan bīstamās situācijās, gan pavisam ikdienišķās situācijās, kuras par bīstamām var kļūt. Mūsu darbinieki apmeklē skolas. Un tad ir interesanti dzirdēt gadījumus, kad bērns vecākiem mājās aizrāda, ka skurstenis nav tīrīts, ka kūlu nedrīkst dedzināt, ka gultā nav labi smēķēt – trešdaļā ugunsgrēkos bojā gājušo nāvē vainojama smēķēšana.
– Jūsu priekšniecības laika skaļākais gadījums laikam bija ķīmisko preču noliktavas degšana Rīgā, kas piesārņoja Mārupīti.
– Jā. Šī bija reize, kad varēja pārliecināties, ka nebija tik daudz svarīgs laiks, pēc kāda ieradās glābēji, bet gan visu institūciju darbības koordinācija. Diemžēl informācija par to, ka ķīmiskās vielas var nokļūt notekūdeņu kanalizācijas sistēmā, tika saņemta novēloti, jo notikuma vietā nebija inženiertehnisko darbinieku, kas to zināja. Protams, ugunsdzēsēji to šādās reizēs paredz arī paši, veido vaļņus, bet ar to vien ir par maz. Pēc tam bija bēdīgi dzirdēt, ka ugunsdzēsēji vainīgi, ka notikusi ekoloģiska katastrofa… Braucot uz paaugstinātas bīstamības objektu, mums ir informācija, kas mūs sagaida. Šajā gadījumā, kad dega biroja kompleksa “Baltais vējš” angārs, mums bija tikai informācija, ka tur ir noliktava, bet, kas tajā ir, nezinājām.
– Vai šādas noliktavas Rīgā un citās vietās ar jums nezināmu, bīstamu saturu ir daudz?
– Pilnīgi precīzas informācijas nav. Daudzi uzņēmumi uzskata, ka to vielu, kas viņiem ir, nav tik daudz vai arī tās nav tik bīstamas, lai sniegtu nepieciešamo informāciju.
– Pagājušogad arī daudzdzīvokļu māja Mālpilī uzsprāga.
– Šausmīgs gadījums, kas notika vienkārša iemesla dēļ – cilvēku neuzmanības dēļ noplūda gāze, tā sasniedza noteiktu koncentrāciju gaisā, bija nepieciešama tikai maza dzirkstelīte, un bojā gāja cilvēki.
– Kādu prognozējat 2012. gadu – no kādām nelaimēm būtu jāuzmanās? Vai būs plūdi, kādas vētras gaidāmas, cik daudz cilvēku dedzinās kūlu?
– Nu gan jūs no manis prasāt! Ne jau visu var prognozēt. Jā, pavasarī daļai ļaužu rokas stiepsies pēc sērkociņiem. Mēģināsim kā katru gadu šo vēlmi mazināt ar informatīvām kampaņām. Daudz kas būs atkarīgs no laika apstākļiem: ja pavasaris būs slapjš, dedzinās un degs mazāk. Diemžēl pieredze rāda, ka ir cilvēki, kas nebaidās ne no soda naudas, ne cietumsoda, pat nebaidās paši sadegt.
– Ko paši labprāt vēlētos sagaidīt jaunajā gadā?
– Vienmēr var vēlēties labāku tehniku, kas ir ļoti dārga, simtiem tūkstošus un vairāk vērta. Viena pati moderna ugunsdzēsēju automašīna maksā apmēram 200 000 latu… Būtu labi, ja atrastos nauda depo remontiem. Daļa no mūsu 92 depo ir bēdīgā stāvoklī, depo Skrundā pat sagruva. Gribētos arī lielāku finansējumu – 2012. gadā mums tas ir 25,1 miljons latu.
– Cik jūsu ir?
– Dienestā ir 3233 amata vietas, no kurām 2700 ir operatīvie darbinieki, kas tieši piedalās glābšanas darbos. Vidējā alga: 250 – 270 latu mēnesī. Treknajos gados mums bija problēmas ar darbiniekiem, tagad cilvēki atgriežas, jo darbs tomēr ir stabils. Ir vakances, visvairāk trūkst autovadītāju – šiem cilvēkiem nepietiek tikai mācēt vadīt automašīnu, pusgadu jāmācās arī ugunsdzēsēja glābēja iemaņas, un tas daudzus atbaida. Daļai gribētāju kļūt par ugunsdzēsēju nav atbilstošas veselības vai fiziskās sagatavotības.
