Pat Paulu un Liepiņu sastapis 3
“Vēlāk, jau Rīgā dzīvodams, sāku krāt un remontēt iegūtos mūzikas instrumentus – daudzi bija stipri sabojāti. Vēlme to darīt man jau bija iepotēta Sibīrijā, tīņa gados. Garmoška sādžā man šķita visskaistākais instruments, un vēl šodien jūtu cieņu pret to,” saka Pūķu Jānis.
Galvaspilsētā trīs gadus Līvu laukumā spēlējis kā ielu muzikants. Tas bijis raibs un piedzīvojumiem bagāts laiks. Saticis jau Aizsaulē aizgājušo aktieri un komiķi Edgaru Liepiņu, arī Maestro Raimondu Paulu. “Ar Paulu aprunājāmies par mūziku. Viņam radiofonā bija pastkastīte, un es tur vienreiz vecas notis iemetu. Ermoņikas es viņam esmu spēlējis.
Kad Edgars Liepiņš juta, ka šaisaulē vairs ilgi nebūs, teica man: “Turpini manas lietas, smīdini tautu!” Bet viena danča laikā es bijušajam prezidentam Guntim Ulmanim nejauši iegāzu ar delnu pa krūtīm. Man tāda mode meitām krakovjaku mācīt – pie katras rokas viena meita, un labo roku tad vēl metu gaisā, un Ulmanis tobrīd nāk garām… Viņam apsargi līdzi. Iedevu Ulmanim grabuli – viņš grabināja un vienu dziesmu nodziedāja,” ar lepnumu stāsta Jānis.
Rīgā enerģisko rucavnieku pamanījis horeogrāfs un folkloras zinātājs Ernests Spīčs un uzaicinājis muzicēt Latvijas Universitātē – neesot, kas ermoņikas spēlē. “Ermoņikas nav krievu, bet gan tautas instruments,” paskaidro pieredzējušais muzikants. Spīčs tolaik vadījis Latvijas Universitātes deju folkloras kopu „Dandari”. Tur Jānis apguvis daudz zinību.
Austrai patīk “Jūle”
“Esmu arī sava mūža gaitā uzdāvinājis folkloristiem apmēram piecdesmit dažādus tautas instrumentus. “Dandariem”- piecrindu pogu skaistu akordeonu, Gunāram Igaunim uz Gaigalavu, kur ir tāds pats mūzikas instrumentu muzejs, kā man tagad Rucavā, daudz instrumentu. Gunārs savukārt man uzdāvināja pašdarinātus etniskos instrumentus. Visus, kuriem dāvināts, neuzskaitīsi, bet pārsvarā folkloras kopām Latvijā un Lietuvā,” atklāj Pūķu Jānis.
Viņš daudz kopā koncertējis arī ar nesen Aizsaules ceļu aizgājušo dziesminieci Austru Pumpuri, arī dzimušu rucavnieci. Austrai Jāņa gabali varen patikuši. Piemēram, “Jūle”. “Jūle, Jūle, lielais velns,/ Kam tu mani kaitināj. / Tu gulēji gultiņā,/ Es uz cietās gultas mal./ Tu zem manis gulēdama,/ Ar Dieviņu runājies./ Es uz tevis gulēdams,/ Uz ellīti raudzījos./ Nebūs velti, nebūs velti/ Šīs naksniņas guļumiņš./ Kundziņam būs darbnieciņš,/ Ķeizaram karavīrs.” Kad Austra atnākusi, tad tik teikusi: “Uzlaid “Jūli”!” Jānis vienīgi teic, ka ģitāra, kas bija Austras mūža sabiedrotais, nav folkloras instruments. To var dēvēt par postfolklorai piederīgu.
Tautas muzikants Pūķu Jānis stāsta, ka daudz instrumentu savā mūžā neesot izgatavojis. Viena viņa kokle aizbraukusi uz Kanādu, to viņš uzdāvinājis Miķeļa Bruža mazdēlam, kurš savukārt Rucavas mūzikas instrumentu muzejam dāvājis piecus eksponātus.
Instrumentu krātuves veidotājs ir pateicīgs arī Rucavas luterāņu mācītājam Ainaram Jaunskalžem par fisgarmonijām – mazām, pārvietojamām ērģelēm. Jānis pats izgatavojis deguna flautu, kuru spēlējot viens četrus muzicētājus aizstāj. “Muzejā vairāki paštaisīti instrumenti man ir humoram. Vismodernākā ģitāra man ir – parastā lāpsta ar vienu stīgu, galā pionieru taure. Ar vijoles lociņu braukāju pa stīgu un smīdinu jauniešus. Pieaugušajiem dikti patīk. Jaunie citreiz ar dusmām skatās uz mani, ka viņus izsmeju,” ar humoru Jānis ir uz “tu”.
Circenei velta ziņģi
Rucavas seno un netradicionālo tautas mūzikas instrumentu muzejā esot ap 50 eksemplāru. Sākumā nav bijis telpu, un tad “Zvanītāju” mājās, kur ir mājvieta Rucavas pagasta tautas tradīciju klubam, Jānim ierādīta istabiņa – savā laikā tajā dziesminieka vecmāmiņa piedzimusi.
“Es izsaku pateicību Maigonim Almanim, Grobiņas kooperatīvās biedrības priekšsēdim par atbalstu. Viņš piešķīra lielu, ap 100 kvadrātmetru telpu – gan neapkurināmu un bez remonta – muzeja vajadzībām. Pats ierīkoju lielās telpas ventilāciju, jo bez tās visi mani instrumenti aizietu bojā. Izgatavoju plauktus, sagādāju mēbeles. Un paldies arī Ernestam Spīčam par folkloras skolu Latvijas Universitātes paspārnē. Tur es iemācījos spēlēt dažādus etniskos mūzikas instrumentus un dejot latviešu tautas dejas,” pateicīgs ir Jānis.
Rucavas mūzikas instrumentu muzeju apmeklējuši arī ārzemnieki – vācieši, pat daži francūži, bet latvieši no visiem novadiem novērtējuši Pūķu Jāņa vākumu. „ Es katram apmeklētājam iedodu instrumentu, un viņi spēlē līdzi. Ir tādi instrumenti, kurus var spēlēt pat nemākulis. Zvārgulīši, vešas dēlis, bungas. Tad visi kopā nofotografējas,” priecājas muzeja radītājs.
Pūķu Jānis atceras, ka reiz uz Rucavu atbraukusi bijusī veselības ministre Ingrīda Circene, un viņš nodziedājis viešņai veltītu ziņģi: ”Circenītei kāzas dzēra, blusa lēca vedībās./ Oi, blusa lēca vēl augstāki līdz pašiem zābakiem./ Suns sita bungas, kaķenīte stabulēj!” Circenes kundze pasmējusies un teikusi – kāzas viņai gan esot bijušas, bet neatceroties, ka tur kāda blusa bijusi.
“Es jau Sibīrijā divdesmit gados arī apprecējos, un manu sievu sauc Olga. Tagad man Krasnojarskā dzīvo 57 gadus veca meita Taņa un mazdēls Andrejs. Olga man atbrauca līdzi uz Latviju, bet ilgi te neizturēja – valodu nezināja. Maniem tuviniekiem gan nav tuva folkloras mūzika. Savukārt man, aizbraucot no Sibīrijas, vienīgā manta bija līdzi – ermoņikas,” teic Pūķu Jānis, atskatoties uz savu dzīvi, kurā piedzīvotais būtu vesela romāna vērts.
