Ģirts Vikmanis: Tomēr Sproģis nav Jēzus, kurš nāca pasauli pārveidot 18
Pēteris Sproģis par atteikšanos kandidēt Saeimas vēlēšanās no “Saskaņas” saraksta paziņoja interneta sociālajā tīklā “Facebook”. Turpat, kur iepriekš bija publicējis apcerējumu ar nosaukumu “Nodevēja grēksūdze”. Iespaids, ka mūsdienu pasaulē visa komunikācija kļūst virtuāla un tur tu vari uzbūvēt tādu tēlu, kā vien gribi, bet pēc tam viegli pamainīt, būs izspēlējis ļaunu joku ar baptistu mācītāju, kura īsto seju šī nelielā politiskā uznāciena laikā, šķiet, tā arī neizdevās ieraudzīt.
“Es gribēju iet ātri un darīt, ko varu. Tomēr, lai spētu iet tālu, man nepieciešams iet lēnām. Es zinu, ka pēc šī paziņojuma atkal izskanēs dažādi viedokļi. Visi zinās par mani visu – labāk nekā es pats. Savu izvēli esmu izdarījis pats, ejot pa savas sirds ceļu,” tā paziņojumā komentē Sproģis, cita starpā arī izvirzot sazvērestības teoriju cienīgu apgalvojumu, ka “ir ticami nostāsti, ka 90. gados kāda liela un pazīstama banka maksāja pie varas esošajiem politiķiem, lai tie uzturētu sliktas attiecības ar Krieviju”.
Vai šāda mētāšanās ar vārdiem neatgādina spēlēšanos ar Bībeles astoto bausli “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku”? Teologi uzskata, ka šo bausli var attiecināt uz puspatiesību paušanu un arī viltus ziņu izplatīšanu. Jautājumi par to, vai bīskaps emeritus nav pārkāpis šo bausli, radās vēl pirms ziņas par nekandidēšanu. Trešdien žurnāla “Ieva” redakcija izplatīja paziņojumu, kurā izteica “nožēlu par baptistu mācītāja Pētera Sproģa negodprātīgo rīcību, sniedzot interviju”. Žurnāls bija intervējis mācītāju, īsi pirms viņš atklāja savu nodomu kandidēt vēlēšanās no “Saskaņas”. “Pat sarunas laikā Pēteris Sproģis “Ievas” žurnālistei teica, ka nezina, ko darīs tālāk, un šos viņa vārdus var izlasīt arī intervijā,” teikts paziņojumā. “Uzskatām, ka Pēteris Sproģis acīmredzot ir maldinājis mūs jau pašā sākumā, kā rezultātā pret savu gribu esam publicējuši materiālu, kas vēlāko notikumu kontekstā izskatās pēc priekšvēlēšanu reklāmas.” Žurnāls, kuru lasa liela daļa Latvijas sieviešu, plāno par radušos situāciju informēt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju. Nu jau KNAB izmeklēšanai laikam vairs nav nozīmes, taču secinājumi par mācītāja rīcību paliek lasītāju ziņā.
Kad Sproģis bija publicējis savu “Nodevēja grēksūdzi”, to “Facebook” komentēja Francijā dzīvojošais latviešu jurists Juris Rudevskis: “Mans pirmais iespaids – nemaz neiedziļinoties saturā – nepatīkami pārsteidz šīs uzrunas raudulīgais, nevīrišķīgais tonis, kas valstsvīram absolūti nepiestāv.” Viņš baptistu mācītāja grēksūdzē neredzot nekā tēvišķīga, uz ko latviešu sabiedrība varētu paļauties un no kā ņemt piemēru. Sproģa piesliešanās “Saskaņai” publiskajā telpā bija pārsteigums daudziem kristiešiem.
Jāpiebilst, ka Sproģa izplatītā “grēksūdze” patiesībā neatbilda skaļajam nosaukumam, varbūt drīzāk taisnošanās ar pašreklāmas elementiem. Sproģis apliecina, ka “vienmēr esmu atzinis un turpinu atzīt Latvijas okupāciju”, it kā atdalot sevi no šī “Saskaņas” netikuma. Bet tas jau sen nav vienīgais, kas tiek pārmests “Saskaņai”. Par Rīgas domes “nanotehnoloģijām”, Barona ielas “seguma atjaunošanu” un citiem aizdomīgiem darījumiem “Saskaņas” prezidenta kandidāts “grēksūdzē” nerunāja.
Uz Sproģa vēlmi kandidēt var skatīties bibliskā kontekstā. Bieži Latvijas kristīgajā vidē politika uzlūkota kā netīrumiem un dubļiem pilns lauks, ar kuru labāk nesaistīties. Droši vien, atradīsies cilvēki, kas pēc Bībeles līdzības teiks: “Skat, viņš dara tāpat kā Jēzus, jo taču ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem.” Tomēr Sproģis nav Jēzus, kurš nāca pasauli pārveidot. Sproģis ienāca “Saskaņā” kā gatavā sistēmā un neradīja iespaidu, ka viņš būtu pārmaiņu figūra. Sproģis pakļāvās partijas noteikumiem, jo uzreiz pēc nominācijas uzsvēra: Eiropas Savienība un NATO neesot vienīgie pasaules globālie varas centri, bet Latvija esot viena no valstīm, kas ekonomiski visvairāk cietusi no sankcijām, kas noteiktas pret Krieviju. Ierastā Urbanoviča/Ušakova retorika.
Sproģis, cik saprotams, atgriežas mācītāja amatā, kurā par savu kalpošanu un cilvēciskajām īpašībām iepriekš izpelnījies uzslavas. Cerams, ka viņa izpratne par Evaņģēliju nebūs mainījusies, uzturoties kopā ar saskaņiešiem.
Ir reizes, kad manā luterāņu draudzē cilvēki jautā – vai cilvēks kādā nozīmīgā amatā ir arī kristietis? Parasti šā jautājuma būtība: vai viņš ir uzticams? Mana atbilde parasti: zinu arī daudzus gudrus un savā vietā esošus cilvēkus, kuri nav ticīgi, un tas nemaina viņu darba novērtējumu. Savukārt tikai tas, ka cilvēks ir kristietis, nenozīmē, ka viņš būs labs politiķis.
