Ģirts Kasparāns: Kādreiz katram kārtīgam saimniekam istabaugšā glabājās jau laikus sarūpēts zārks 8
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Gada tumšāko laiku latvieši senāk sauca par veļu laiku, kad mirušo senču gari nāca apciemot savus pēctečus. Mūsdienās vairs reti kurš rīko mielastu veļiem un skeptiķiem šķiet, ka veļu kults ir pilnīgas muļķības, kas līdzīgi kā kapu svētki liecina par neveselīgu apsēstību ar nāvi un miršanu.
Gandrīz katram no mums ir pazīstams kāds gados vecāks cilvēks, kurš gluži kā Mirttante no “Limuzīna Jāņu nakts krāsā” var daudz un dikti runāt par gaidāmo aiziešanu mūžībā. Dažkārt aiz šīm runām slēpjas palīgā sauciens pēc uzmanības (“es vēl esmu dzīvs, parunā ar mani!”), citreiz tā ir nekaunīga manipulācija ar tuvinieku jūtām, bet bieži vien cilvēks patiešām ir piekusis dzīvot.
Mūsu senči nevairījās no nāves, un katram kārtīgam saimniekam istabaugšā glabājās jau laikus sarūpēts zārks. Tolaik lielākā daļa latviešu dzīvoja laukos, kur nāve bija daļa no ikdienas: cūku bēres, vistu un trušu kaušana utt. Diemžēl mūsu senčiem biežāk bija jāsaskaras arī ar cilvēku nāvi, jo medicīna bija mazāk attīstīta, daudzas slimības nonāvēja ne tikai sirmgalvjus, bet arī cilvēkus spēka gados un pat bērnus.
Vēl pirms nepilna gadsimta, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, katrs desmitais zīdainis nenodzīvoja līdz gada vecumam. Mūsdienu latvietis pārsvarā ir pilsētnieks, kas ar nāvi saskaras ļoti reti. Man ir 41 gads, un, ja neskaita pāris reizes, kad esmu bijis uz tuvinieku vai kolēģu bērēm, tuvumā mirušu cilvēku esmu aplūkojis tikai vienu reizi, kad 88 gadu vecumā mūžībā aizgāja mana vecmamma.
Par laimi, Latvijā izaugušas jau vairākas paaudzes, kas nav piedzīvojušas karu, kad nāve bija visapkārt. Taču tas nenozīmē, ka mēs neesam redzējuši nāvi. Patiesībā mēs to esam redzējuši pārāk daudz, jo televīzijā un kinofilmās nāve tiek izmantota kā “garšviela”, bez kuras nav iedomājams neviens ēdiens.
Holivudas grāvējfilmās galvenais varonis cīņā par taisnību aiz sevis atstāj desmitiem un simtiem ienaidnieku līķu; pat tādā salīdzinoši mierīgā seriālā kā “Midsomeras slepkavības” katrā sērijā tiek novākti vismaz pāris ciema iedzīvotāju. Amerikāņu zinātnieki bija izpētījuši, ka katrs bērns līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai televīzijā būs redzējis līdz pat 16 000 slepkavību.
Nemaz nerunājot par vardarbīgām datorspēlēm, kas bērnus pieradina pie apziņas, ka katrai radībai ir vairākas “dzīvības”. Jo mazāk nāves mēs redzam ikdienā, jo vairāk tās ir televīzijā un popkultūrā. Nāve ir kļuvusi par tādu kā šovu, virtuālo realitāti, tādēļ veidojas priekšstats, ka tā uz mums neattiecas.
Mēs neesam pieraduši runāt par nāvi, bet Covid-19 pandēmija izraisīja ieslīgšanu otrā galējībā: katru dienu kā svarīgākā ziņa valstī tiek pasludināts tas, cik cilvēku ir saslimuši un nomiruši ar šo slimību.
Taču lielākā daļa mirušo ir vecumā virs 80 gadiem, un šādā vecumā cilvēki mirst no dažādām kaitēm: sirds un asinsvadu slimībām, vēža u.c. Protams, kā intervijā “Mājas Viesim” norāda profesors Ģirts Briģis, katra cilvēka nāve viņa tuviniekiem ir smags zaudējums.
Taču nāve arīdzan palīdz mums apzināties, kādēļ vispār ir vērts dzīvot, jo diez vai kāds no mums patiešām gribētu būt nemirstīgs un dzīvot tūkstošiem gadu. Tādēļ ir vērts runāt par nāvi, bet vēl svarīgāk ir svinēt dzīvi.
