Ģirts Kasparāns: Daudzi atsāks ierasto dzīvi, bet pansionāti paliks kā “de facto” cietumi? 1
Jānim Porukam ir aizkustinošs stāsts “Kukažiņa” par sirmmāmiņu, kurai ir divas meitas, un viņa ik pa laikam ceļo no vienas pie otras: “Nav no Silamačiem līdz Tilta krogam neviena lielāka akmeņa lielceļa malā, uz kura Kukažiņa nebūtu kādreiz sēdējusi. Nav pasaulē mīļu vārdu, ko Kukažiņa nebūtu teikusi.”
Poruks raksta, ka Kukažiņai būtu visai vieglas vecumdienas, ja viņa kādreiz tiktu skaidrībā, pie kuras meitas labāk dzīvot, taču ik pēc pāris nedēļām Kukažiņa top nemierīga un pošas apciemot otru meitu.
Paldies Dievam, nabaga Kukažiņai nav jādzīvo mūsdienu “sociālās distancēšanās” apstākļos, kad pārgājiens no Silamačiem līdz Tilta krogam tiktu uztverts kā milzu risks Covid-19 izplatīšanai, kas varētu iedzīt kapā Kukažiņu un viņas ģimenes locekļus.
Kukažiņas laikmetā cilvēku pārvietošanās iespējas bija daudz mazākas nekā mūsdienās, jo laikā, kas Kukažiņai būtu nepieciešams sava maršruta veikšanai (tas bijis ap 14 km garš), tagad iespējams aizlidot līdz pat Parīzei vai Londonai.
Tolaik vairums latviešu bija zemnieki, kas retu reizi izbrauca ārpus sava pagasta robežām un brauciens uz Rīgu bija liels piedzīvojums.
Zemnieku sētā zem viena jumta dzīvoja vairākas paaudzes, un katram, no maziem bērniem līdz pat sirmgalvjiem mūža nogalē, bija savi pienākumi.
Urbanizācijas un padomju laikā varmācīgi uzspiestās kolektivizācijas ietekmē lielākā daļa latviešu no privātmājām pārcēlušies uz dzīvokļiem (statistika rāda, ka pēc daudzdzīvokļu namos dzīvojošo procenta Latvija ieņem pirmo vietu Eiropas Savienībā).
Dzīvojamās telpas deficīta apstākļos tāds modelis, kad kopā dzīvo vairākas paaudzes, vairs nebija nekāda idille, drīzāk strīdu un konfliktu cēlonis.
Mūsdienās būs grūti atrast vedeklu vai znotu, kurš no labas gribas piekristu dzīvot kopā ar sievas vai vīra vecākiem.
Protams, vēl arvien ir sastopami gadījumi, kad zem viena jumta dzīvo vairākas paaudzes, tomēr tas drīzāk ir izņēmums, nevis norma.
Spēja atļauties atsevišķu mājokli katrai paaudzei parasti ir turīgo valstu pazīme, bet diemžēl vairākums Latvijas pensionāru nebūt nav turīgi.
Viņi nevar atļauties ceļot kruīzā pa Vidusjūru, jo pat dienišķās iztikas nodrošināšana sagādā lielas problēmas. 75% vientuļo pensionāru vecuma grupā virs 65 gadiem ir pakļauti nabadzības riskam.
Tomēr aptaujas rāda, ka seniori par lielāko problēmu uzskata nevis nabadzību, bet gan vientulību.
Covid-19 epidēmijas laikā šī problēma vēl vairāk saasinājusies, jo cēla mērķa vārdā (lai pasargātu vecos ļaudis no inficēšanās) ierobežoti kontakti ar citiem cilvēkiem.
Īpaši smagi klājas pansionātu iemītniekiem, jo tuviniekiem liegta iespēja viņus apciemot. Piesardzībai ir pamats, jo statistika liecina, ka Eiropā gandrīz puse Covid-19 nāves gadījumu reģistrēti veco ļaužu aprūpes iestādēs.
Latvijā esam iztikuši bez lieliem upuriem un ierobežojumi pamazām tiek mīkstināti, bet nedrīkst pieļaut, ka brīdī, kad pārējā sabiedrība atviegloti uzelpos un atsāks ierasto dzīvi, pansionāti paliks kā “de facto” cietumi, kur sirmgalvjiem pavadīt savu mūža nogali pilnīgā izolācijā no ārpasaules.
Jā, mīļus vārdus iespējams pateikt arī pa telefonu, tomēr nekas nevar aizstāt tikšanos klātienē.
