Ģirts Karlsons – uz pārdomu ceļa, gudrību nododot jaunajai paaudzei 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ģirts Karlsons neatkarības laikā ir labākais Latvijas futbola uzbrucējs spēlē ar galvu, visvairāk ar vārtu guvumiem priecējot dzimtās Liepājas publiku. Šobrīd viņš māca futbola gudrības jaunajiem liepājniekiem, vienlaikus arī domājot par citiem izaicinājumiem.
Rūgtas beigas
Ģirts trenē Liepājas futbola skolas U-13 komandu un palīdz pieredzējušajam Jānim Intenbergam darbā ar U-18 vecuma grupu. Paralēli studē Latvijas Universitātē, apgūstot sporta trenera profesiju, tiesa, nav pārliecināts, ka ilgtermiņā dzīvi saistīs ar šo sfēru, un būtu gatavs arī pārmaiņām. Kādām – uz šo jautājumu vēl nav guvis atbildi.
Kopš karjeras beigām aizskrējuši jau vairāk nekā trīs gadi – bučus uz nagliņas viņš pakāra pēc 2017. gada sezonas, ar desmit gūtiem vārtiem esot “Liepājas” labākais snaiperis. Par 36 gadus veco uzbrucēju interesējušies citi klubi, taču viņš sev bija apsolījis, ka punktu liks dzimtajā pusē.
Kluba vadībai gan bija citi plāni. “Man par līguma nepagarināšanu pateica pirms pēdējām divām spēlēm. Tas bija visiem negaidīti, Māris (Verpakovskis) vēl bija komandā, bet jau gāja prom, noteicošā loma bija Marekam Zuntneram, kurš palīdzēja atbrīvot vietu komandā ārzemniekam, no kura iegūtu finansiālu labumu. Šis plāns gan pilnībā izgāzās.
Citiem spēlētājiem, kuri plānoja beigt karjeru, ātrāk pateica, ka nepagarinās, bija atvadu spēle. Es arī tādu gribēju, bet vairs nebija laika sarīkot. Biju vīlies, nesmuki no kluba puses. Tas sakrita ar sarežģītu posmu arī privātajā dzīvē, izšķīros ar dzīvesbiedri, gāja tiesas process. Negribēju būt futbolā un gadu biju prom no tā visa,” stāsta Ģirts Karlsons.
Gribēja miljonu
Viņa karjeras gājumā interesanti ir tas, ka piecas reizes pārstāvējis Liepājas futbola krāsas – pamēģinot spēkus ārzemēs, uz īsāku vai garāku brīdi allaž atgriezās mājās. “Uz Latviju atpakaļ visu laiku vilka tas, ka esmu ģimenes cilvēks, vienam bija grūti prom no mājām, jau 21 gada vecumā kļuvu par tēvu,” viņš skaidro.
Par karjeru nav nožēlas. Viens no lēmumiem, ko varbūt vajadzēja pieņemt, – jau vidusskolas pēdējā gadā doties uz Norvēģijas augstāko līgu. “Biļete gandrīz bija nopirkta, bet pēdējā brīdī atteicos, varbūt nobijos, domāju, kā būs prom no mājām. Nolēmu paspēlēt vēl Latvijā gadu, divus un tad skatīties.”
23 gadu vecumā Ģirts nokļuva Krievijas premjerlīgas klubā Jaroslavļas “Šiņņik”: “Jaroslavļa bija pirmais klubs, uz kurieni aizbraucu, iepatikos, un viņi bija gatavi pirkt. Precīzu summu nezinu, bet bija runas par 300 tūkstošiem ASV dolāru. Liepāja bija cerējusi uz kaut ko vairāk, tolaik daudziem liepājniekiem bija varianti kaut kur, bet kluba politika bija līdzīga kā “Skonto”, ka zem miljona nepārdos.”
Par pirmo sezonu Krievijā palikušas pozitīvas atmiņas, apradis ar vidi, draudzīgs kolektīvs, labas attiecības ar treneri. Pēc tam notikusi trenera maiņa un jaunais speciālists atnācis ar 20 saviem spēlētājiem, Ģirtam liekot saprast, ka ar viņu nerēķināsies. Līgumā bija vēl divi gadi, taču viņš pats lauzis līgumu.
Tieši tobrīd Latvijā veidojās bēdīgi slavenā Kuldīgas “Venta”, ievilinot savos tīklos arī Karlsonu. Naudu solījuši aptuveni tikpat lielu, cik maksājuši Krievijā – ap astoņiem tūkstošiem dolāru. “Nevienu algu nesaņēmu, tikai bankas kredītu, par ko pēc tam nācās tiesāties, tā ka viss beidzās ar mīnusiem.
Tā bija kārtīga afēra, vienīgā reize karjerā, kad smagi piemānīja, parasti centos braukt tur, kur spēlētājs ir aizsargāts, varbūt uz mazāku summu parakstīties, tomēr ar drošības sajūtu, ka samaksās,” teic Karlsons. 2005. gada vasarā viņš pievienojās “Liepājas metalurgam”, palīdzot izcīnīt pirmo čempionu titulu un pārtraukt “Skonto” 14 gadu hegemoniju. Aleksandrs Starkovs ne reizi nav mēģinājis viņu pārvilināt uz Rīgu. Romāns Grigorčuks aicināja uz “Ventspili”, gandrīz arī bijis gatavs pāriet, bet sapratis, ka tad atpakaļceļa uz Liepāju nebūs.
Nākamais mēģinājums ārzemēs bija 2008. gadā, kad Juris Gorkšs palīdzēja izkārtot iespēju Nīderlandē, augstākajā līgā “De Graafschap” sastāvā pusgada laikā izejot laukumā piecos mačos. “Tur bija ļoti lieli nodokļi, un man reizēm bija tā, ka prasīju, lai no mājām atsūta naudu,” saka futbolists. “Vasarā piedāvāja pagarināt ar citiem nosacījumiem, viņi pat atlidoja uz Rīgu, kur izlasei bija spēles. Taču atteicos, īpaši liels atalgojums tur nebija, Liepājā piedāvāja līdzīgu naudu, un pieņēmu lēmumu atgriezties Latvijā.”
No ārzemju klubiem ilgākais laiks – trīs gadi – pavadīts Baku “Iner” Azerbaidžānā, komandā bija arī Andrejs Rubins, ar ko labas attiecības izveidojās, spēlējot kopā “Šiņņik”. Vēlāk ar vārtsarga Denisa Romanova palīdzību aizbraucis uz Indonēziju, bet pēdējais klubs leģionāra gaitās bija Grodņas “Neman” Baltkrievijā 2014. gadā. Komandu mocījušas finansiālas problēmas, un vasarā Karlsons pievienojās “Ventspilij”, izcīnot savu otro Latvijas čempionu titulu.
Stingrāks raksturs
Latvijas izlasē Ģirts Karlsons debitēja 2003. gada beigās, bet uz dalību nākamā gada Eiropas čempionāta finālturnīrā īsti nepretendēja. Tobrīd galvenā trenera Aleksandra Starkova ieeļļotajā izlases mehānismā galvenās sastāvdaļas bija citas. Vēlāk gan viņš pamazām kļuva par pamatsastāva spēlētāju. Kopumā valstsvienībā 51 spēlē deviņi gūti vārti.
“Visvairāk palikušas atmiņā spēles pret Zviedriju, pret Islandi esmu guvis vārtus. Angolā bija sarežģīta, smaga spēle karstumā, cilvēki – pilnīgi cita kultūra. Arī tur guvu vārtus. Pret Spāniju esmu spēlējis, pieskāries bumbai divas reizes pa puslaiku. Pilnīgi nav iespējas aizķerties, visa komanda aizsardzībā, un uzbrucējam tās ir riebīgas spēles. Tā bija Spānijas paaudze, kas pēc tam divreiz uzvarēja Eiropas čempionātā un reizi Pasaules kausā. It kā liekas, ka tādi paši cilvēki vien ir, bet viņiem viss sanāk šķietami vienkārši un neiespringstot.”
Ģirts Karlsons spriež, ka iepriekšējām Latvijas izlases paaudzēm bija stingrāks raksturs un gribasspēks, tāpēc arī rezultāti bija labāki. Viņš cer, ka šonedēļ startējošajā Pasaules kausa atlasē komandai izdosies atgūt cieņu.
Vizītkarte. Ģirts Karlsons
* Bijušais futbolists, uzbrucējs, šobrīd treneris
* Dzimis 1981. gada 7. jūnijā
* Spēlējis klubos Latvijā, Krievijā, Nīderlandē, Azerbaidžānā, Indonēzijā, Baltkrievijā
* Latvijas čempions ar “Liepājas metalurgu” (2005) un “Ventspili” (2014)
* Latvijas čempionāta labākais uzbrucējs (2006), rezultatīvākais spēlētājs (2017), kopumā piecas sezonas bijis virslīgas snaiperu “TOP3”
* Azerbaidžānas čempions (2010), Sadraudzības kausa ieguvējs un labākais vārtu guvējs ar Baku “Inter” (2011)
* Latvijas izlasē aizvadījis 51 spēli, gūstot deviņus vārtus
* Studē Latvijas Universitātē
* Divu meitu tēvs
