Ģirts Ēcis iestudējis “Lidojošā klusuma darbnīcu” 0
23. martā Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos režisora Ģirta Ēča veidots jauniestudējums – izrāde “Lidojošā klusuma darbnīca”, kas tapusi pēc franču dramaturga Žeralda Sibleirasa lugas “Papelēs šalko vējš”. Cienījama vecuma kara veterānu lomās iejutušies trīs Jaunā Rīgas teātra aktieri – Gatis Gāga, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš.
Žeralds Sibleirass (1961) ir plašu atzinību guvis franču dramaturgs, kura lugas tiek tulkotas un iestudētas visā pasaulē. Luga “Papelēs šalko vējš” (“Le Vent des peupliers”) 2003. gadā četrkārtīgi nominēta Francijas augstākajai teātra godalgai – Moljēra balvai. Angļu valodā lugu arī latviešu teātra skatītājam pazīstamais britu dramaturgs Toms Stopards adaptējis, tai dodot nosaukumu “Varoņi” (“Heroes”). Šim iestudējumam 2006. gadā tika piešķirta prestižā Lorensa Olivjē balva kā labākajai komēdijai.
Iestudējumā JRT aktieri Gatis Gāga, Ģirts Krūmiņš un Kaspars Znotiņš izrādē atveido trīs kara veterānus – Gistavu, Fernānu un Renē, kuri ik dienas satiekas uz terases. “Katram no viņiem ir sava pagātne, bet viņus neizbēgami velk vienu pie otra, lai kaltu plānus, apspriestu jaunumus, trokšņotu un klusētu. Lai arī vīri nav pirmā svaiguma, neizskatās, ka viņi būtu beigušies, jo dzīve viņus uztrauc un iedvesmo, tādēļ viņi ir gatavi rīkoties…” vēsta izrādes pieteikums.
“Trīs vīri jau tuvu katrs pie savām beigām. Daudz vairs nekas nav palicis. Un arī tas katru dienu ir viens un tas pats – terase, silta zupiņa, pastaiga pa kapiem un sarunas – lielākoties ne par ko. Bet bez tā nevar, jo vienam būt nav izturami, jo vienam ir bail un sāp. No malas tas, iespējams, izskatās pat nedaudz komiski,” par izrādes varoņiem stāsta aktieris Gatis Gāga.
Izrādes kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone teic: “Es atceros – skatos 9. maija demonstrācijas tiešraidi no Maskavas Sarkanā laukuma, mani vienmēr ir fascinējusi sinhronā soļošana. TV kadrā iebrauc kravas mašīnas, kurās sasēdināti kara veterāni. Aizkustināti, lepni, medaļu rindas pie krūtīm sajukušas grab. Tad tuvplāns. Sejas ar sastingušiem smaidiem, uz izmisuma robežas, skatiens apmaldījies atmiņu slāņos. Cilvēki, kuri dzīvo amnēzijā pret tagadni. Tas bija spilgti, tas bija gandrīz laimīgi. Pēc tam es ar skaudību raudāju vismaz piecas minūtes.”
Režisoram Ģirtam Ēcim šis ir jau piektais iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī. Iepriekš tapuši “Dostoevsky–Trip” un “Vigīlija. Sapnis par nomodu”, kā arī izrādes “Kontrabass” un “Stum, stum”. “Dzīve no mums prasa vien to, ko mēs spējam, un daudziem vienīgais iespējamais varoņdarbs ir tas, ka viņi nedezertē. Mūsu kolektīvā pagātne ir noziedzīga, arī tagadne un nākotne tādas būs – šaubu nav. Jautājums ir tikai viens – kāpēc mēs nedezertējam? Mēs ar aktieriem lugā meklējam uz to atbildi,” izrādes vēstījumu skaidro režisors Ģ. Ēcis.
Izrādes scenogrāfiju veidojuši Kristians Brekte sadarbībā ar Ģirtu Ēci, video – Austra Hauka, mūziku komponējis Jēkabs Nīmanis. Lugu no franču valodas tulkojusi Santa Remere.
