Girgensona tēvs: Zemgus pēdējos gados pazaudējis spēles sajūtu 1
Zemgus noteikti var būt rezultatīvāks, tomēr pēdējos gados, mēģinot strikti pildīt trenera norādījumus, ir pazaudējis spēles sajūtu, tā “LA” sacīja Latvijas vienīgā NHL hokejista Zemga Girgensona tēvs Aldis.
Zemgus aizvadītajā sezonā Bufalo “Sabres” rindās 75 spēlēs sakrāja 16 punktus (7+9), kā arī negatīvu lietderības koeficientu -7. Zemgum tas ir zemākais rezultativitātes rādītājs četros NHL pavadītajos gados. Aizpērnajā sezonā viņš piedalījās NHL Visu zvaigžņu spēlē, taču cerētais progress izpalicis. Tam visam pāri arī komandas neveiksmes – “Sabres” sesto sezonu pēc kārtas palika ārpus izslēgšanas spēlēm, turklāt šosezon nevis spēra soli uz priekšu, bet sakrāja mazāk punktus kā gadu iepriekš.
“Sabres” ir labs uzbrukums, bet nav kvalitatīvas un stabilas aizsardzības, kas ir pats svarīgākais, lai uz kaut ko lielu cerētu. Nav kompleksā spēle, ir spīdoši gājieni un tajā pat laikā reizēm pilnīga bezatbildība. Bufalo ir vajadzīgi stabili aizsargi un vārtsargi, lai cīnītos par vietu play off. Skatīsimies, kā kluba vadība šo jautājumu risinās tālāk,” sacīja Aldis Girgensons.
Kur ir Zemgus visā šajā kokteilī?
Tur arī ir – kokteilī (smejas). Šosezon spēlējis gandrīz ar visiem, nav bijuši pastāvīgi partneri. Zemgus ir kā komandas sastāvdaļa. Piemēram, Mets Moulsons spēlē ceturtajā maiņā, lai gan, manuprāt, būtu jābūt augstāk, tāpat Tailers Eniss, bet tā jau ir trenera kompetence. No malas raugoties šķiet, ka tiem spēlētājiem, kas bija komandā pirms galvenā trenera Dena Bailsmas atnākšanas, iet diezgan viduvēji, vairāk uzticas tiem, kas atnāca pēdējās divās sezonās.
Kāpēc Zemgum pie Bailsmas īsti neaizgāja?
Grūti spriest. Katram trenerim ir savs redzējums par spēlētāju un no tā izriet viņa loma komandā. Manuprāt, Kaspars Daugaviņš un Mārtiņš Karsums ir absolūti NHL spēlētāji, bet nav tur, jo netrāpījās īstajā vietā vai nesakrita kādi citi apstākļi. Plus vēl tas, ka esam latvieši, ne zviedri un ne krievi. Uz mazajām valstīm tomēr skatās mazliet citādāk, ja vien neesi galvastiesu pārāks.
Pagājušajā gadā Leonīds Beresņevs izteicās, ka Girgensons pazaudējis spēles sajūtu.
Ir pazaudējis. Jautājums, vai tev ļauj darīt vai neļauj, un kāda loma komandā tiek iedalīta. Pret sistēmu nevar iet. Viņš nevar atļauties darīt to, ko daži citi, ir tāds spēlētājs, kas pieturas pie principa – ja komanda grib uzvarēt, trenera norādījumi ir jāpilda. Darīs to, ko liks, neskatoties uz to, vai tas būs pašam izdevīgi vai nē. Ja divus gadus to tikai dara, kaut kādā mērā iesēžas doma – es jau nevaru… Spēlē tikai kaut ko konkrētu, bez improvizācijas. Pēc tam vajag laiku, lai tiktu atpakaļ iepriekšējā līmenī. Zemgus nekad nebūs 80 un, iespējams, arī ne 60 punktu spēlētājs, bet 30 – 40 ir reāli. Paskatoties, kādi goli bija pie Teda Nolana – nav jau tā, ka nevar izpildīt, var. Bet, ja ir bail kļūdīties… Taču tāds ir profesionālais sports, nav tā – patīk, nepatīk. Ej un dari. Ja kas pamainīsies, tad būs cita situācija, varbūt aizies spēle.
Bufalo prese raksta, ka Girgensons varētu būt viens no reālākajiem variantiem, ko vasarā izvēlēsies NHL jaunpienācēja Lasvegasas “Golden Knights”.
Iespējams. Jautājums, ko “Sabres” aizsargās – viens ir treneru korpusa vēlmes, otrs – īpašnieku un ģenerālmenedžera redzējums, tie ir vairāk vai mazāk atsevišķi stāvoši pasākumi. Ļoti būtisks faktors ir līguma cena, kas Zemgum nav liela, un tas ir pluss. Vasara būs interesanta.
Zemgu drīz varam gaidīt Rīgā pievienojamies izlasei?
Jā, ja konceptuāli nekas liels (savainojumi) nav. Bez mikrotraumām jau hokejisti nav nekad. Čaļiem veselības ir reāli beigtas un vajag rehabilitāciju. Jo vecāks paliec, jo vairāk to jūti. Cik tad hokejista karjera ilgst – līdz 30, 35 gadiem. Par veselību spēlētājiem ir jārūpējas, tāpēc veltīt spēlētājiem pārmetumus, ka viņi tādi un šādi, nav godīgi.
P.S. Kā vēsta Latvijas Hokeja federācija, Zemgus Girgensons Rīgā ieradīsies 22. aprīlī. Latvijas izlasi viņš pārstāvējis trīs pasaules čempionātos un Soču olimpiskajās spēlēs.
