Gints Narogs: Sporta karalis un rene – ir cilvēku grupa, kam tas ir kā dadzis acī vai sarkana lupata vērsim 16
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sākoties ziemas sporta veidu sezonai, Latvijas sociālajos tīklos atkal uzvirmojušas runas un pārmetumi, vai mums vajag tādu vērienīgu sporta kompleksu kā Siguldas bobsleja un kamaniņu trase. Par tādas sporta infrastruktūras uzturēšanu ir jāmaksā. Trase pieder valstij, līdz ar to tā tiek uzturēta no nodokļu maksātāju naudas.
Kāpēc tieši šajās dienās atkal sākusies diskusija? Pavisam vienkārši – nedēļas nogalēs Latvijas sabiedriskās televīzijas kanālā “LTV7” pārraidēs dominē renes sporta veidi – skeletons piektdienās, bobslejs sestdienās un svētdienās. Tiem pa vidu arī biatlons. Virszemes apraidē esošajā kanālā “Sportacentrs.com TV” arī kamaniņu braukšana.
Ir cilvēku grupa, kam tas ir kā dadzis acī vai sarkana lupata vērsim. Siguldas trases nepieciešamības noliedzēji allaž norāda, ka šie renes sporta veidi globālā sporta hierarhijā nav nekas. Pasaulē tiem seko līdzi vien retais, tā ir ļoti neliela, līdz ar to elitāra ļaužu pulciņa izklaide, ko Latvija nevar atļauties. Papētot dziļāk, nākas secināt, ka liela daļa Siguldas trases noliedzēju ir futbola piekritēji.
Tas ir sporta karalis visā pasaulē, bet šobrīd ne Latvijā, kam pie vainas vietējās sporta federācijas pieļautās kļūdas. Valstsvienība vēl pavisam nesen bija brīvajā kritienā un pamatīgā bedrē, netīras spēles par varu pie federācijas stūres, bet tam pa virsu spēļu rezultātu sarunāšanas skandāli vairākos vietējos klubos.
Kvēlākajiem futbola līdzjutējiem patīk salīdzināt, arī pasmīkņāt par citiem sporta veidiem, ja tiem nesanāk. Piemēram, paņirgājās par Latvijas hokeja izlasi, kad to pēc neiekļūšanas Rīgā notikušā pasaules čempionāta izslēgšanas spēlēs līdzjutēji tomēr sagaidīja ar skaļām ovācijām. Futbolā šī gada laikā, vismaz izlases kontekstā, arī atgriezusies laba līdzjušana un atmosfēra, futbolistiem labu vēlot arī pēc zaudējumiem. Tas labi, vismaz mācās no hokeja atbalstītājiem.
Bet atpakaļ pie Siguldas. Trase tiek dotēta, kopš Covid-19 pandēmijas strādā ar lielākiem zaudējumiem, jo skaidrs, ka ārvalstu sportistu un līdz ar to braucienu skaits, par kuriem tiek maksāts, ir samazinājies. Nosacīts peļņas laiks tikai tuvojas, jo gada sākumā Siguldā notiks Pasaules kausa posmi bobslejā, skeletonā un kamanās. Arī Eiropas kausa sacensības jau šonedēļ. Tas ir pļaujas laiks arī vietējām viesnīcām, ēdinātājiem, kam ziema, ņemot vērā ierobežojumus, citādi būtu pa tukšo.
Tieši tāpēc, šķendējoties, ka Siguldas trasē tiek iegāzti miljoni (tā nemaz īsti nav), jāatceras, ka liela daļa naudas atgriežas atpakaļ Latvijas ekonomikā. Jā, ne sportā, bet uzņēmējdarbībā, arī nodokļos, kas vienalga nonāk valsts kasē.
Protams, ir nepareizi, ka nelielai saujiņai sportistu tiek salīdzinoši lieli līdzekļi, kamēr Rīgā nav normālas vieglatlētikas manēžas, kur trenēties jaunajai paaudzei, jo vieglatlētika ir sporta pamatu pamats – sporta karaliene. Bet vai tā ir bobsleja, skeletona un kamaniņu braucēju vaina? Atņemot vieniem, šaubos, ka citiem tiks vairāk.
Tā ir valsts sporta politika, kura joprojām nav sakārtota un, domājams, ilgi vēl tāda nebūs. Februārī, kad sekosim līdzi mūsu renes braucējiem Pekinā, cerams, arī priecājoties par olimpiskajām medaļām, Siguldas trases noliedzējiem vajadzētu atcerēties, ka jebkurš sporta veids ir pelnījis cieņu, pat tad, ja par to nākas valstij samaksāt.
Visiem nevar palīdzēt margināli miljonāri no Krievijas, svaidot naudu pa labi un kreisi. Ar buldozeru visu nolīdzināt ir ļoti viegli, mūsdienās, starp citu, arī dārgi. Siguldas trase to noteikti nav pelnījusi.
