Ģimeņu makus apdraud arī neplānotas izmaksas 9
Gudro padomu devējiem nereti grūti iejusties to cilvēku situācijā, kuri spiesti iztikt ar 3-4 reizes mazāku ienākumu apjomu, – tā intervijā Romānam Meļņikam pauž tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš.
Dzīvojam atkal krīzes situācijā, kas izpaužas ar augstu inflāciju, tostarp lielākām izmaksām par pārtiku, mājokli utt. Līdz ar to aizvien lielāka nozīme ir prasmei katram pārvaldīt savus personiskos līdzekļus. Vai cilvēki ir saprātīgi sava ģimenes budžeta pārvaldīšanā?
Atļaušos apgalvot, ka lielākā daļa iedzīvotāju ir salīdzinoši saprātīgi rīcībā ar savu naudu. Kad tas tiek apšaubīts? Man radies iespaids, ka daudzos gadījumos tā ir drīzāk elites augstprātība spriest, ka vairums cilvēku ir muļķi, kas neko nesaprot, tad nu mēs, tie gudrie, dosim tiem nesaprātīgajiem gudros padomus, kā pareizi dzīvot. Ir teiciens, ka paēdušais izsalkušo nesaprot, – tas ir par šo situāciju. Gudrie pamācītāji un padomu devēji visbiežāk ir cilvēki no valsts pārvaldes, augstākajiem valsts pārvaldes ešeloniem – cilvēki ar stabiliem ienākumiem ar iespēju pašiem lemt par savu atalgojumu vai ar augstākos amatos esošu draugu palīdzību regulāri palielināt savas algas. Viņiem, protams, ir grūti iejusties to cilvēku situācijā, kuri spiesti dzīvot ar 3-4 reizes mazāku ienākumu apjomu.
Ja runājam par finanšu pratību, mikro līmenī no ekspertu skatu punkta daudz kas var nebūt absolūti optimāls, var būt gadījumi, kad cilvēkiem būtu vēlams uzvesties, rīkoties citādi. Kaut vai viens piemērs. Loģika un veselais saprāts saka, ka preču iegāde lielajos iepakojumos gandrīz vienmēr, rēķinot uz vienību, ir finansiāli izdevīgāka nekā pērkot mazajos iepakojumos. Ja tev naudas nav daudz, tad, protams, ka būtu prātīgi pirkt lielos iepakojumus, jo tādējādi var iegūt apjoma atlaidi. Piemēram, izdevīgāk nopirkt 30 kg cukuru, nevis maksāt vairāk, pērkot pa kilogramam. Tāpat, ja ir kādas atlaides, akcijas, var nopirkt vajadzīgās preces lielākā apjomā – uzreiz ilgākam laikam. Tā var kopumā ietaupīt. Problēma, ko dažkārt šie kritizētāji un eksperti nesaprot, – cilvēki ar zemākiem ienākumiem dzīvo arī krietni mazākos mājokļos, viņiem nav, kur uzglabāt lielas grēdas ar tualetes papīru, veļas pulveri, cukuru utt.
Ir liela starpība, vai cilvēks dzīvo 300-400 kvadrātmetru privātmājā, kur dažādiem krājumiem var būt paredzēta atsevišķa telpa, vai ģimene dzīvo salīdzinoši mazā dzīvoklī daudzdzīvokļu mājā. Turklāt normatīvie akti aizvien vairāk nosaka, ka vajag šķirot visus iespējamos atkritumus, kas nozīmē, ka nepieciešami jau vairāki dažādu atkritumu spaiņi, tādējādi arī vietas pārtikas krājumu uzglabāšanai kļūst aizvien mazāk.
Nemaz nerunājot par to, ka šādi pirkumi ilgam laikam iespējami vien tad, ja ir brīvi līdzekļi. Cilvēkiem, kuri dzīvo no algas līdz algai vai no pensijas līdz pensijai, diez vai ir finanšu rezerves preču iegādei vairumā.
Neapšaubāmi, arī šis aspekts jāņem vērā. Vajag daudz brīvas naudas, ko investēt šādos krājumos. Aptaujas liecina, ka no visas sabiedrības tikai ceturtdaļai līdz trešdaļai ir brīvā nauda, ko var investēt krājumu veidošanai. Proti, divas trešdaļas sabiedrības vai pat vairāk nevar atļauties iepirkties ilgākam laikam uz priekšu.
Tātad, no vienas puses, mēs varam teikt, ka cilvēki nerīkojas prātīgi, neizmanto iespējas ietaupīt. Taču, ja paskatāmies no šo cilvēku skatu punkta, viņu rīcība daudzos gadījumos ir saprotama.
Bet te atkal ir tāda kā paralēlā pasaule – cilvēki, kuriem pamaz naudas, raduši dzīvot taupīgi, līdz ar to lielāku uzmanību pievērš cenu atlaidēm veikalos. Un gan jau gadās tā, ka ieiet veikalā pēc piena, bet kārdinošu akcijas cenu dēļ sapērkas arī to, bez kā varētu iztikt. Par šādu nesavaldību pēc tam pašiem jāknapinās līdz algai vai pensijai.
Tā ir atsevišķa tēma par to, kā strādā reklāma, mārketings, kādā veidā tie ekspluatē, zināmā mērā manipulē mūsu uztveri. Ir jābūt ļoti biezam, tā teikt, teflona slānim uztverē, lai reklāmas un mārketings ar tevi nespētu manipulēt. Atļaušos apgalvot, ka neietekmēties no šī mārketinga spēj tikai retais. Maldās arī lielākā daļa to cilvēku, kuri uzskata, ka viņus reklāma un mārketings neietekmē.
Negrib atzīt?
Viņi nezina, ka ir ietekmēti. Paši nepamana, neapzinās. Jo nav jau runa vien par atlaidēm, īpašajiem piedāvājumiem, – tie ir tikai daļa no lielas industrijas rīkiem. Mārketings un reklāma ir vesela zinātne par to, kā cilvēkiem pārdot preces vai pakalpojumus, kādā veidā ekspluatēt cilvēku psiholoģiskās uztveres īpatnības, vājības utt. Jo absolūti lielākajai daļai no mums piemīt kādas vājības. Ja tev ir kāda vājība, brīvais tirgus, mārketings to var mēģināt izmantot, lai tevi atbrīvotu no naudiņas par labu klientiem.
Kādas vājības, piemēram? Mazvērtības kompleksi, vēlme demonstrēt augstāku sociālo statusu, lielāku turīgumu?
Jā, tas var būt stāsts par ego, paštēlu, pašvērtējumu. Un tad attiecīgi mārketings sabiedrībai uzspiež kaut kādus statusa simbolus vai aksesuārus.
Kā konkrēta ražotāja viedtālruni, vai ne?
Daudzos gadījumos no tā visa ir visai grūti izvairīties. Piemēram, ja ģimenē ir bērni un kādā brīdī mārketings ir pateicis, ka bērniem nepieciešami kaut kādi noteikti atribūti – krāsaini plastmasas gabaliņi, uzšuves, uzlīmes vai tml. Arī spēles viedierīcēs. Racionāli domājot, varam saprast, ka tā visa ir manipulācija, kā likt vecākiem maksāt, bet bērnam ar vai bez šiem atribūtiem būs jādzīvo, iekļaujoties vai neiekļaujoties savu vienaudžu vidē.
Bērna psihei var būt traumējoši, ja visiem kaut kas ir, bet pašam nav.
Tajā vidē svarīgi ir šie statusa simboli. Ja vecāki kādam bērnam tos nevar atļauties vai nepērk, apzinoties, ka tā ir manipulācija ar mērķi nopelnīt, bērns par to ļoti pārdzīvos, savu vienaudžu lokā jutīsies slikti, jutīsies pazemots.
Nonākam pie tā, ka pat visapzinīgākie cilvēki var nonākt situācijās, kad jādzīvo pāri saviem līdzekļiem vai jāliedz sev kaut ko ļoti nozīmīgu, lai tikai būtu kas tāds, kam pienākas būt.
Jāņem vērā, ka arī situācija ir mainīga. Tagad, piemēram, tuvojas sezona, kurā jau iepriekš varam paredzēt krietni lielākus apkures un citus komunālos izdevumus. Tas ir papildu slogs pie visa iepriekš runātā. Ja tikai apmēram katrs trešais vai katrs ceturtais ir tādā pārticības līmenī, lai veidotu uzkrājumus, varētu būt brīvāks savos tēriņos, tad pārējām divām trešdaļām vai trim ceturtdaļām sabiedrības katrs sadārdzinājums budžetā iecērt kārtīgu robu. Un tad rodas problēma – kā segt visus neizbēgamos maksājumus vai izdevumus?
Dažādām mazturīgo kategorijām valsts un pašvaldības piešķir atlaides, pabalstus utt. Cik daudz cilvēku ir gatavi izmantot šo atbalstu?
Taisnība, ir daudz visādu atbalsta programmu. Bet, lai cilvēks varētu pieteikties un tās veiksmīgi izmantot, viņam jābūt ļoti kompetentam. Jāzina un jāsaprot, par ko pienākas atbalsts, kā šie atbalsti kopumā strādā. Bet, ja skatāmies uz tiem cilvēkiem, kuriem vajadzētu šo atbalstu, ir skaidrs, ka vairumā gadījumu tie nav ne augstskolu profesori, ne doktori, kas šajā normatīvu pasaulē jūtas kā zivis ūdenī. Ne vienmēr, bet tomēr daudzos gadījumos trūcīgi cilvēki ir arī ne pārāk izglītoti. Saprotams, ka daudzos gadījumos saprast atbilstoši normatīviem pieejamos atbalstus viņiem ir par sarežģītu. Un, ja mēs nezinām, ka vispār ir kāda atbalsta programma, mēs nezinām, ka kādam par to jājautā vai kaut kur jāpiesakās.
Gan jau liela daļa cilvēku negrib pazemoties – lūgt atbalstu, tādējādi atzīstot savu trūcīgumu.
Ir arī dažādi administratīvie šķēršļi, piemēram, jāiereģistrējas Latvija.lv, jāaizpilda noteiktas formas, utt. Tas nozīmē, ka jāmeklē kāds kompetents padomdevējs, kas var palīdzēt ar to visu tikt skaidrībā.
Vēl jautājums, kas arī var būt aktuāls, – lai cik nabadzīgi dzīvotu, daudzi tik un tā cenšas atlicināt kādu naudas rezervi, tā teikt, nebaltai dienai. Vai socioloģija uzrāda, cik daudziem ir uzkrājumi un kā viņi tos glabā – skaidrā naudā zeķē vai varbūt bankā?
Bija nesen pētījums par to, kāpēc cilvēki, kuriem ir kādi uzkrājumi, tos nesteidz ieguldīt kādos īpašumos vai vērtspapīros. Viena no atbildēm bija – ja cilvēkiem ir kāds drošības spilvens naudas izteiksmē, viņš to grib šādi saglabāt. Proti, ja visus brīvos līdzekļus investē kādos vērtspapīros vai nekustamajos īpašumos un pēkšņi jāveic kāds ārkārtas maksājums, tās naudas var nebūt, – īpašumu taču nevar tik ātri izdevīgi pārdot. Mēs neviens nevaram paredzēt ārkārtas situācijas, kādas rodas, piemēram, līdz ar pēkšņām veselības problēmām, ledusskapja sabojāšanos vai vajadzības pēc nopietnāka automašīnas remonta. Tāpēc rezerves nauda tiek glabāta tieši naudas veidā.
Tāpat daudzi uzkrāj līdzekļus, jo ir plānoti kādi tēriņi, piemēram, ceļojumam atvaļinājumā, automašīnas vai cita īpašuma iegādei.
Proti, lai varētu sākt investēt īpašumos vai vērtspapīros, jābūt pieejamiem diezgan lieliem brīviem līdzekļiem. Jo, no vienas puses, tāpat nepieciešams atlicināt kaut kādam drošības spilvenam ārkārtas gadījumiem, bet, no otras puses, investējot, jābūt gatavam, ka tirgus svārstību ietekmē īstermiņā var rasties zaudējumi. Izdevīgāki un drošāki parasti ir ilgtermiņa ieguldījumi. Tātad, lai droši investētu, nepieciešami paprāvi līdzekļi, kurus īstermiņā, visdrīzāk, neievajadzēsies.
