Morfova “Svinības” – ģimenes traģikomēdija ar ironisku distanci 4
Septembra vidū sezonu cits pēc cita atklājuši Latvijas lielākie repertuārteātri, un gan Nacionālais, gan Dailes teātris jauno teātra gadu sākuši ar vērienīgiem lielo zāļu iestudējumiem, kuros nodarbināts ievērojams aktieru skaits. Līdzīga ir arī abu iestudējumu – Indras Rogas “Klūgu mūka” un Aleksandra Morfova “Svinību” – pievēršanās nopietnu jautājumu risināšanai. Pirmajā gadījumā – runājot par lokālo, latvisko, otrajā – par globālo, abi režisori savās izrādēs priekšplānā izvirzījuši mūsdienu sabiedrībā aktuālus, kaut nenoliedzami neērtus jautājumus.
Bulgāru režisora Aleksandra Morfova atgriešanās Dailes teātrī ir notikums, kas skatītājiem sola nemainīgas kvalitātes – lielformāta uzvedumu ar bagātīgu skatuves darbību, kurā saskanīgā ansamblī vienkopus spēlē šī teātra dažādu paaudžu vadošie aktieri. Režisors palicis uzticīgs arī divu iepriekšējo Dailē tapušo iestudējumu (“Finita la comedia!” un “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”) žanram – traģikomēdijai, kaut arī tieši komiskā un traģiskā līdzsvars bija tas, kā “Svinību” pirmizrādē vēl trūka.
Dāņu režisora Tomasa Vinterberga filma “Festen” (1998) Aleksandru Morfovu iedvesmojusi uz skatuves radīt stāstu par ģimenes patriarha 60. dzimšanas dienas svinībām, kuru laikā lēni, taču nenovēršami atklājas ģimenes iekšienē gadiem glabāti noslēpumi, vienam notikumam kā domino efektā ierosinot nākamo. Atšķirībā no filmas, kas ir skandināviska ģimenes drāma, Dailes teātra izrāde iecerēta kā traģikomiska alegorija par mūsdienu sabiedrību, kurā valda dubultmorāle, liekulība un vērtību zudums. Iespējams, lai izvairītos no pārlieku emocionālas un dramatiskas intonācijas, režisors tēmu par ģimenes galvas pedofiliskajām nosliecēm, kas atklājas, viņa dēlam sakot uzrunu svētku kulminācijā, risina pamatā ironiskā atslēgā.
“Svinībās” uz Dailes teātra skatuves redzams labi organizēts skudru pūznis – vienots ģimenes portrets, kurā viss norisinās tik skaisti un nevainojami, ka jau sākotnēji ir skaidrs – kādā brīdī šis kāršu namiņš sabruks. Skanot gan sentimentālām melodijām, gan Bēthovena 7. simfonijai, iestudējuma vizuālo veidolu – Mārtiņa Vilkārša divstāvu scenogrāfisko konstrukciju ar atkailinātajiem metāliskajiem karkasiem un smalkajām mēbelēm – apdzīvo Ilzes Vītoliņas elegantajos kostīmos ieģērbtie cilvēki, kas vēlāk izrādās veiksmīgi maskējušies plēsēji.
Šajā mazajā sabiedrības mikromodelī sastopamas visdažādākās psiholoģiskās klišejas, kuras Dailes teātra aktieri-premjeri izspēlē ar jūtamu pašironiju. Interesantus tēlus, kuru noslēpumiem var sekot līdzi ar aizrautību, radījuši Artūrs Skrastiņš Kristiana, vienīgā ģimenes “patiesības cīnītāja”, lomā, kā arī Ģirts Ķesteris, kura atveidotais Helge ģimenē iecelts gluži vai neaizskarama granīta pieminekļa statusā. Pietiek ar vienu viņa rokas mājienu, lai dēla iesākto stāstu par bērnībā pieredzēto seksuālo vardarbību apklusinātu svinību troksnis, – un, jo uzstājīgāk viņš cenšas runāt, jo agresīvāk tiek apklusināts. Psiholoģiski pamatotus tēlus mātes un māsas lomā radījušas arī Indra Briķe un Rēzija Kalniņa – gan Else, gan Helēne, pašas to sākotnēji neapzinoties, pamazām atbalso Kristiana aizsāktās šaubas par Helges pagātni. Psiholoģiska seguma pagaidām trūkst Laura Dzelzīša Mikaēla un viņa sievas Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Metes attiecību atveidojumā – kamēr sieva galvenokārt ar zīdaini uz rokām nīkst otrajā stāvā, tikmēr vīrs ar jokiem vāji cenšas maskēt sasāpējušos konfliktus, ģimenē līdzās brālim un māsai vienmēr juzdamies kā “trešais liekais”.
Uz kopējo joku un asprātību fona vairākiem aktieriem izdodas radīt atmiņā paliekošus, kaut gan izrādes kopējā vēstījumā dekoratīvus tēlus. Atšķirībā no Vinterberga filmas papildu komisma radīšanai mainīta Helēnes seksuālā orientācija, melnādainā drauga vietā ieviešot draudzeni mulati – kaut arī klišejās balstīts, Aminatas Grietas Diarras Umaimas uznāciens vakariņu laikā kļūst par vienu no asprātīgākajām izrādes vietām. Precīzi epizodiskajās lomās ir Dainis Gaidelis (vakara vadītājs Helmuts), Lidija Pupure (Vecāmāte), Lelde Dreimane un Kristīne Nevarauska (oficiantes Mišela un Pija), Mārtiņš Upenieks (Pouls) un Ieva Florence (Leifa sieva), kamēr daži izlīdzas ar jau iepriekš aizgūtiem paņēmieniem, lai uz ilgāku vai īsāku brīdi pievērstu skatītāju uzmanību.
Un tomēr izrādes struktūra konfliktam starp patiesību un meliem īsti neļauj kulminēt. Lūzuma brīdi iestudējumā aizpilda pa pusei reāla, pa pusei fantastiska aina, kurā, skanot Leldes Dreimanes oficiantes un Aminatas Grietas Diarras Umaimas izpildītām dziesmām, uz skatuves esošie varoņi visai ilustratīvi ļaujas saviem instinktiem, lai pēc brīža viss atkal atgrieztos “vecajās sliedēs”. Vienalga, vai uztverot izrādes vēstījumu reālistiski un konkrēti – kā tēmu par psiholoģisku un fizisku vardarbību ģimenē, izvirtību un slimību, kas rūpīgi slēpta aiz “normālības” maskas, vai arī kā plašāku alegoriju par sabiedrību, kas akli seko līderiem un izliekas nemanām melus, iestudējums, paliekot distancēti ironiskā attālumā no tajā attēlotajām problēmām, kaut ko zaudē arī no iespējamās iedarbības uz skatītāju.
UZZIŅA
Tomass Vinterbergs, Mogenss Rukovs “Svinības”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē
Režisors: Aleksejs Morfovs, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa.
Lomās: Ģirts Kesteris, Indra Briķe, Artūrs Skrastiņš, Rēzija Kalniņa, Lauris Dzelzītis, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Kristīne Nevarauska u. c.
Nākamās izrādes: 30. septembrī, 1., 18., 19., 28. oktobrī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Sigita Paula: “Smaga un sāpīga tēma, bet izrāde laba – ar nerimstošu spriedzi un spēcīgu pēcgaršu.”
Dace Brese-Liede: “Izrāde liek padomāt – par traģēdijām, ko sevī nes dzimtas stāsti; vai skaistās fasādes dēļ vērts tās noslēpt vai tomēr atklāt un sagraut kādu dzīvi… Paldies scenogrāfam par skaisto un pārdomāto skatuves ietērpu.”
www.dailesteatris.lv
