Ģimenes noslēpumi kā tiešs ceļš uz neirozi un veģetatīvo distoniju 0
Ir ģimenes, kas glabā nelāgus noslēpumus, kurus ne tikai slēpj no svešām acīm, bet arī nerunā par tiem savā starpā, izliekoties, ka viss ir vislabākajā kārtībā.
Ģimenes noslēpumi ir bīstami un kaitīgi, un vienam vai vairākiem no ģimenes locekļiem tie ir tiešs ceļš pie psihiatra, raksta ārste neiroloģe, psihoterapeite Natālija Tereščenko.
Ko tikai cilvēki neslēpj! To, ka ģimenē ir jucis radinieks. Vai ka vedekla guļ ar vīra tēvu, bet vecākais dēls regulāri “uzkāpj uz korķa”, taču neviens par to nedrīkst zināt.
Un galvenais nav tas, ka vajag noslēpt no apkārtējiem. Galvenais, ka ģimenes iekšienē par to nedrīkst runāt. Visi, kuri zina, izliekas, kas nekas nav noticis. Tie, kas nezina, bet jūt, ka kaut kas nav lāgā, neuzdod nekādus jautājumus. Tāpēc, ka jūt: “Aizliegts!”
Ģimenes sistēmās ļoti stingri ievēro šādus aizliegumus runāt par konkrētām tēmām. Un parasti neviens nekad tos nepārkāpj.
Bet kas tad notiek?
Ņemsim par piemēru incesta gadījumu. Skaidra lieta, ka iesaistītajiem un tiem, kas par to zina, ir ļoti daudz spēcīgu un pretrunīgu jūtu. Turklāt cilvēki turpina uzturēties viens otra sabiedrībā. Iedomājieties, cik atšķirīgas emocijas vajag sevī apspiest? Cik daudz ko vajag neievērot? Dīvainus skatienus, negaidītus vārdus, kāda ģimenes locekļa sastingšanu šausmās.
Un tas notiek pastāvīgi!
Tas nozīmē, ka smadzenēs vienkārši vajag atslēgt emocijas un pārtraukt domāt un analizēt.
Bet mēs taču neesam mašīnas. Bērns aug šādā sistēmā un kādā brīdī sāk just milzu neatbilstību. Piemēram, viņam saka, ka tētis mīl vectētiņu (savu tēvu), bet bērns redz, ar kādu apspiestu naidu tēvs skatās uz vecotēvu (nespējot piedot, ka tas pārgulējis ar viņa sievu).
