Kā uzlēkt uz 3,5 metrus augstas sienas? Uzgriez gāzi un piemiedz acis 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kas pirmais nāk prātā, iedomājoties vārdu motocikls? Ātra, mobila pārvietošanās, brīvība, adrenalīns, jā, arī risks. Mototriāls no pārējo motosporta disciplīnu ansambļa stāv mazliet savrupi, tur nav ātruma un mobilitātes, toties adrenalīna un azarta varbūt pat vairāk – te ir jātiecas vertikālā virzienā.
Triāla rekords
Iepriekšējos četrus gadus par Latvijas čempionu mototriālā kļuva grobiņnieks Kristers Einass, kurš šai motosporta disciplīnai pievērsies, turpinot ģimenes tradīcijas – labā līmenī ar to nodarbojies tēvs.
“Kopš bērnības biju viņam līdzās sacensībās, garāžā un astoņu gadu vecumā pamazām sāku braukt. Pirms tam aizmugurē sēdēja treneris Voldemārs Mateuss un es viņu vizināju. Tētim nav Latvijas medaļas, bet viņa sapnis bija, ka man izdosies,” “Latvijas Avīzei” stāsta Kristers Einass. Viņš spēlējis arī futbolu, basketbolu, galda tenisu, bet sapratis, ka vairāk saista motosports.
“Patīk tas, ka visu laiku jādomā, kur brauc, kādas trajektorijas, adrenalīns. Te ir savi riski, jāuzmanās lielākos lēcienos. Piemēram, Grobiņā ir 3,5 metrus augsta siena. Kā uz tādas var uzlēkt? Atgriež kārtīgi gāzi, piemiedz acis un brauc,” pasmejas Kristers. Salīdzinot ar krosu, triālā motocikls ir mazāks un vieglāks – motokrosā svars ir virs simts kilogramiem, triālā – ap 76 kilogramiem.
Lai gan izcīnīti četri Latvijas čempionu tituli pēc kārtas, Kristers Einass norāda, ka konkurentu elpu jūt ne tikai pakausī. Joprojām sauss pulveris ir Latvijas Motosporta federācijas triāla komisijas vadītājam Andrim Grīnfeldam, kurš Latvijā dominēja sešus gadus pirms tam. Tagad viņš vairāk startē enduro, bet pagājušajā gadā triālā piedalījās trijos posmos un visos uzvarēja.
“Šogad ir diezgan sīva konkurence spēcīgākajā klasē, ar katru gadu kļūst arvien interesantāk. Domāju, ka konkurence vēl palielināsies, aug jaunā paaudze. Kristers ir viens no pieredzējušajiem,” spriež Grīnfelds. “Kopējais dalībnieku skaits pēdējos gados ir ar augšupejošu līkni, pērn tika sasniegti rekordi, šogad pirmajā posmā bija virs simts dalībniekiem, kas triālam ir nebijis skaits.”
Brauc arī dāmas
Lielākoties triālam pievēršas jau bērnībā, nevis pārnāk no kādas citas disciplīnas. Triāls ir finansiāli pieejamākais no motoru sporta veidiem, jo izmaksas ir mazākas. “Atslēga pašreiz ir tā, ka triāls ir ģimenēm draudzīgs sporta veids – sacensībās piedalās bērni, vecāki, ir arī mammas, kas iesākušas braukt ar močiem un treniņu procesā var būt kopā ar bērnu,” turpina Andris Grīnfelds.
Uzņēmēja Līga Segleniece no Siguldas ir trīs bērnu mamma, viņas deviņus un četrus gadus vecie puikas trenējas triālā. Pašai motocikli vienmēr interesējuši, iepriekš ar to pārvietojusies ielas satiksmē, bet jutusi, ka ātrums aizrauj pārāk stipri un nevar trakot, jādomā par atvasēm. Nolēmusi pamēģināt triālu. “Ar “baiku” braukt vienkāršāk, triālā jāpārvar šķēršļi, daudz lielāka domāšana, vajadzīgs spēks, jāpārkāpj sev pāri, jo piezogas bailes. Jo vecāks esi, jo lielākas bailes,” atzīst Līga Segleniece. “Ļoti patīk tas, ka var atslēgt domāšanu no ikdienas lietām. Foršās sajūtas ir tad, kad izdodas – mēģini piecas sešas reizes un nesanāk, gribi padoties, bet turpini un uzķer, tad ir liels lepnums un prieks. Ģimenei tās ir kopīgas brīvdienas, vīrs arī iesaistīts, viņš vairāk man palīdz.”
Kamēr vēl pati nav trenējusies, šķitis, kāpēc dēls nevar izdarīt to, kas no malas izskatās viegli. Tad uzkāpusi uz moča un sapratusi – labāk paklusēt. Viņa trenējas vismaz divas reizes nedēļā. Siguldā triāla kustība ir aktīva, uz moča kāpj arī sešas dāmas – visām bērni trenējas. Viena otru atbalsta, pauzītē papļāpā. Līgas atvase triālā iesaistījusies trīs gadu vecumā. “Mazais cīnās, lēnām iet uz priekšu. Sākumā palaida pabraukāties, tagad parādās vēlme cīnīties, rezultāti. Ir kalniņi, kuriem pārbrauc pāri daudz drošāk nekā es,” priecīga ir mamma.
Ziemeļu forti
Kristers Einass šobrīd dzīvo Jelgavā un treniņu apjoms samazinājies, tam cenšas atvēlēt nedēļas nogales. Kā labāko treniņu vietu viņš izceļ Ziemeļu fortus Liepājā, saspridzinātie bunkuri veido teicamu vidi triālistu izaicinājumiem. “Latvijā ļoti pietrūkst kalnu. Ārzemēs viss ir slīpumos, latviešiem tas ir liels mīnuss, ka mēs tur īsti nemākam braukt. Akmeņi 45 grādos, bet mēs esam pieraduši braukt pa taisnu virsmu,” norāda Einass, kurš četras reizes pārstāvējis Latvijas izlasi Nāciju kausā triālā.
Tāpat kā motokrosā, arī triālā fiziskajai sagatavotībai jābūt līmenī. “Ļoti svarīga ir izpratne par braukšanu, daudz laika jāpavada uz motocikla, mācoties elementus, bet, lai brauktu labi, bez fiziskās sagatavotības neiztikt,” atzīst Andris Grīnfelds.
Labas treniņu bāzes izveidotas Siguldā un Jelgavas novada Priežkalnos, arī Grobiņā iespējams spert pirmos soļus. “Ja ir kalnains apvidus, šķēršļi, tad var trenēties, bet Latvijā ir krietni sarežģītāk nekā, piemēram, Spānijā. Mums trases lielākoties ir mākslīgi veidotas ar akmeņiem, betoniem, kokiem, bet ārzemēs – dabiska tipa trases,” salīdzina Grīnfelds.
Šosezon Latvijas čempionāta pirmajos divos posmos (11.06. otrais!!!) Einass uzvarēja, ieliekot pamatus piektajam Latvijas čempionu titulam. 24 gadus vecais triālists teic – braucot prieka pēc, izbauda procesu. Vietējo sacensību protokolos ļoti maz ir sportistu virs 30 gadu vecuma. “Latvijā nav veterānu, bet triālā nav ierobežojumu – brauc tikmēr, kamēr vari uzkāpt uz moča. Polijā, Somijā un citur Eiropā sirmi onkulīši arī piedalās sacensībās. Izbauda. Jā, es varu iedomāties sevi uz moča pēc gadiem 30,” aizdomājas Kristers Einass.
Ikdienā viņš darbojas būvniecības nozarē – ventilācijas sistēmu ierīkošanā. Šovasar darbu apjoms gan samazinājies, trūkstot metāla un citu nepieciešamo detaļu, arī daudzu objektu realizācija nobremzēta.
