Ģimenē vajadzīga hierarhija! Kāpēc bērniem par vecākiem nav jāzina viss? 0
Hierarhija ir viens no ģimenes sistēmas parametriem, kura mērķis ir nodibināt kārtību, noteikt piederību, autoritāti, varu ģimenē un viena ģimenes locekļa ietekmes līmeni uz citiem.
Viens no hierarhijas principiem ir, ka ģimenē vecāki ir atbildīgi par bērniem un viņiem ir visa vara nukleārajā ģimenē.
Triangulācija – emocionāls process starp diviem cilvēkiem, kam ir tendence iesaistīt attiecībās trešo. Traumētā ģimenē, kurā nav precīzu iekšējo robežu, vecāki var dažkārt padarīt bērnus par saviem emocionālajiem partneriem. Tā ir apgrieztā hierarhija, kurā bērna statuss ģimenē ir vienāds ar vecāku statusu.
Piemērs: “Meita draudzene”. Māte komunicē ar meitu kā partneres, kā draudzenes, kas noved pie bērna psiholoģiska diskomforta, lomu sajaukšanas, bērna spēka vājināšanās.
Normālā gadījumā bērna spēks ir jāvirza uz sabiedrību, jāveicina saskarsme ar vienaudžiem, draugiem, brāļiem un māsām.
Gadījumā, kad māte sāk dalīties ar meitu par to, cik viņai ir sliktas attiecības ar tēvu, kā viņi konfliktē, dalās savās aizdomās, ka tēvs viņu krāpj, bērna dvēselē sāk rasties sajukums.
Kad māte kļūst par meitas draudzeni, meitas acīs tas samazina viņas autoritāti un rezultātā meita netīši emocionāli pievienojas tēvam. Bērns negrib dzirdēt tādas lietas, viņam ir smagi klausīties negatīvas lietas par vienu no vecākiem. Rezultātā meita cenšas distancēties no mātes. Tas pats notiek, ja vienam no vecākiem izveidojas pārmērīga uzticēšanās un pārlieku vienlīdzīgas attiecības ar dēlu.
Kad māte sāk dalīties ar meitu par to, cik viņai ir sliktas attiecības ar tēvu, dalās savās aizdomās, ka tēvs viņu krāpj, bērna dvēselē sāk rasties sajukums.
Ko par jums nedrīkst zināt bērni
Skarot tēmu par pārmērīgu atklātību saskarsmē ar bērniem, ir uzreiz jānosaka, kas normālā situācijā nav jāzina bērniem.
Bērniem nav jāzina par vecāku intīmās dzīves detaļām un noslēpumiem. Pirmkārt tas attiecas uz seksuālajām attiecībām.
Metaforiski tas skan tā: “Bērniem ieeja vecāku guļamistabā ir stingri aizliegta”.
Tāpat bērni nedrīkst zināt par romāniem un attiecībām, kuras vecākiem bijušas pirms viņi apprecējās. Stāstot bērniem par savām iepriekšējām attiecībām, māte atņem spēku tēvam un noskaņo bērnus pret sevi.
Tas pats attiecas uz tēvu – bērni nedrīkst zināt par viņa attiecībām, pirms viņš apprecēja māti. Ja tēvam bijusi iepriekšēja laulība un bērni par to ir jautājuši, vajag tikai minēt laulības faktu un neiedziļināties šajā tēmā, lai neizraisītu bērnos trauksmi un bažas par vecāku savienības stabilitāti.
Tagad atgriezīsimies pie traucējumiem ģimenes sistēmas hierarhijā
Termins “parentifikācija” nācis no angļu vārda “parents” – vecāki. Burtiski tas nozīmē, ka bērni funkcionāli kļūst par savu vecāku vecākiem. Šīs apgrieztās hierarhijas variants bieži rodas viena vai abu vecāku alkoholisma vai narkomānijas gadījumā.
Piemērs: Ja tēvs ir ķīmiski atkarīgs un ģimenē ir dēls, viņš bieži aizstāj līdzatkarīgajai mātei tēvu. Tēvs un māte šādā ģimenē bieži ir infantili, tāpēc bērns ir spiests kļūt par vienīgo pieaugušo un nest atbildību par ģimeni, tās pastāvēšanu un homeostāzi. Viņš pieņem lēmumus, viņš atbild par ģimenes robežām, padarot tās stingras.
Stingras robežas šajā gadījumā izskatās aptuveni tā: neviens nedrīkst zināt, ka tēvs ir atkarīgs, tāpēc nevienu nedrīkst aicināt mājās, ne ar vienu nedrīkst dalīties par notiekošo ģimenē. Šādam bērnam kā likums nav draugu, viņš dzīvo noslēgtu “pieaugušā” dzīvi. Šī ir apgrieztā hierarhija, kurā bērna statuss ģimenē ir augstāks par vecāku statusu.
Cits parentifikācijas piemērs: mātes agrīnas nāves gadījumā meita funkcionāli aizstāj viņu un rezultātā pārstāj kļūt par meitu. Viņa no agra vecuma veic sieviešu darbus mājās, rūpējoties par tēvu un atbalstot viņu. Tā arī pilnvērtīgi neiepazīstot meitas lomu, pieaugot viņa visbiežāk funkcionāli kļūst par māti savam vīram.
Hierarhijas traucējumi brāļu un māsu apakšsistēmā
Tās ir sekas situācijai, kad bērni uzņemas vecāku pienākumu veikšanu, proti, kad vecākais bērns uzņemas atbildību par vecāku apakšsistēmu, viņš arī vienlaikus uzņemas atbildību par bērnu apakšsistēmu (jaunākajiem bērniem).
Vai cits variants: līdzko bērnu apakšsistēmā nav hierarhijas, nav galvenā, vecākie un jaunākie bērni ir vienādās pozīcijās. Tas notiek tad, ka viens no vecākiem stingri, autoritāri ietekmē bērnus, apvienojoties koalīcijā ar bērnu apakšsistēmu un tādējādi vājinot otru vecāku.
Piemērs: Tēvs, kurš daudz laika pavada ar dažāda vecuma dēliem (sports, šahs, makšķerēšana), nediferencējot viņus pēc vecuma, bet māte atrodas ārpus viņu nodarbēm. Šajā gadījumā māte, jūtot, ka ir novājināta, izjūt aizkaitinājumu par koalīciju tēvs-dēli un meklē ar ko izveidot koalīciju, piemēram, ar saviem vecākiem vai psihoterapeitu.
Ir vērts minēt, ka līdzās disfunkcionālām koalīcijām, kas apvieno vecāku un bērnu, ir arī veselīgi varianti – tās ir koalīcijas “pa horizontāli”, pie tām pieskaitāmas iekšējas ģimenes koalīcijas starp laulātajiem un starp brāļiem un māsām.
Cienījamie vecāki!
Kad jūs “draudzējaties” ar saviem bērniem, kad jūs žēlojaties par savu dzīvi, atklājat savu nespēju tikt galā ar zaudējumiem un sakāvēm, kad jūs ar bērna dvēseli dziedējat savas vientulības brūces, kad piespiediet bērnu slēpt savas sāpīgās atkarības;
kad sava egoisma vadīti, pārmetat savai atvasei nepateicību un pieprasiet samaksu par “negulētām naktīm” kā uzmanību vai līdzjūtību, ziniet, ka ar to jūs ne tikai atņemiet bērnam vecāku, par kuru jūs, pārkāpjot hierarhiju, nespējat būt. Jūs atņemiet bērnam viņa Dzīvi, jo, kamēr bērns apkalpo jūsu pieaugušā cilvēka vajadzības, viņš nespēj dzīvot savu bērna (vai pieaugušā) dzīvi. Atcerieties par to.
Avots: “econet.ru”
