Ģimene starp Launkalni un Austrāliju. Ciemos “Kukaburrā”, kur maļ graudus un cep Krieķa maizi 3
Smiltenes novada Launkalnes pagastā, Vidzemes šosejas malā, slejas namiņš ar jautri krāsainu nosaukumu “Kukaburra”. Līdz šim ceļinieki tur varēja ieturēt maltīti un atpūsties, bet šogad ēkas piebūvē ierīkots Maizes muzejs. Saimnieks Jānis Krieķis mūs sagaida, tērpies baltās drānās un linu priekšautā. Telpā smaržo pēc svaigi ceptas maizes. Rupjmaizes kukulīši guļ sarindoti uz kļavu lapām, pārsegti ar linu dvieli. Jānis skaidro, ka maizei pēc rīta cepiena jāatpūšas.
– Pirmais, pēc kā ilgojos, dzīvojot ārzemēs, ir rupjmaize. Divus gadus jau sapņoju par to, ka vasarā, atbraucis mājās, cepšu maizi. Un šogad tas ir īstenojies. Lielākā padomdevēja man ir mamma, un esmu ņēmis vērā viņas aizrādījumus, ka mīkla par skābu vai garoza par cietu. Jo vairāk cep, jo labāk sanāk, – stāsta Jānis un aicina pagaršot viņa cepienu.
Vaicāju – vai to var dēvēt par Krieķa rupjmaizi?
– Ja pilnveidošu recepti, tad varbūt varēšu tā nosaukt. Cepu tradicionālo rudzu plaucēto maizi ar ieraugu, pievienojot ķirbju, linu, saulespuķu un sezama sēkliņas, kā arī miežu iesalu, – uzskaita Jānis.
Viņš cep maizi divreiz nedēļā, un šajā procesā var iesaistīties arī Maizes muzeja apmeklētāji. Viņiem vislabāk patīk kukulīšu veidošana, uz kuriem var likt virsū savas zīmes. Jānis stāsta, ka Maizes muzejā katrs stūrītis ir pārdomāts un iekārtots pēc mājas sajūtām. Šeit vietu radusi vecāsmātes gulta un citas senlaicīgas mēbeles, kuras Jānis pats restaurējis. Var aplūkot senos darbarīkus – sviesta kuļamo mašīnu, kāpostu ēveli ar apaļu spararatu, kaņepju piestu. Apmeklētāji var arī pārliecināties, cik smags darbs ir graudu malšana, ko senlaikos veica sievietes. Kafejnīca “Kukaburra” ver durvis tikai vasarā, jo ziemā Jānis dodas peļņā uz Austrāliju. Šo lēmumu viņš pieņēma pirms pieciem gadiem, kad mūsu valstī krietni sašūpojās ekonomiskā situācija. Bet kāpēc viņš izvēlējās tik tālu galamērķi?
– Tolaik runāja, ka krīze skārusi Eiropu un Ameriku, bet mani draugi, kas dzīvo Melburnā, teica, lai droši braucu uz Austrāliju, kur pasaules ekonomisko krīzi nejūt. Latvijā esmu uzņēmējs, bet tur – viesstrādnieks. Veicu dažādus darbus, strādāju restorānā, celtniecībā. Pārmaiņas ir veselīgas. Austrālijā man nav jālauza galva, jāiet tikai uz darbu, saņemot par to pienācīgu atlīdzību. Latvijā dzīvojot, ir vairāk jādomā, te darba diena izvēršas garāka, arī stresa vairāk. Taču šeit es negribētu, ka mani kāds komandē, – noteic Jānis.
Viņš par uzņēmēju kļuva jau 90. gadu sākumā, kad ar kompanjonu izveidoja ceļmalas krodziņu “Jautrais ods”, kurš bija viens no pirmajiem kooperatīviem Valkas rajonā. Taču ar laiku Jānis saprata, ka labāk patīk strādāt vienam, jo tad pats var visu kontrolēt. Vaicājam, vai tomēr Jānis neizjūt rūgtumu par to, ka pusgadu nākas pavadīt svešumā?
– Nē, man nav tādu izjūtu. Domāju, ka rūgtumu izjūt tie, kas ir spiesti palikt Latvijā un ir apvainojušies ne jau uz valsti, bet valdību, kas nepieņem labvēlīgus likumus. Es jebkurā brīdī varu atgriezties mājās, tilti nav nodedzināti. Ceļojot pa pasauli, var smelties iespaidus, un ekonomiskā krīze mani mudinājusi kļūt aktīvākam, pieņemt dažādus lēmumus, ātri rīkoties. Dzīvojot svešumā, vairāk novērtē, kas ir Latvijā. Šeit uz vietas aizmirstas priecāties par miglas vāliem pļavās, bērzu birzīm, par apkārt skanošo latviešu valodu un plašumu. Melburnā dzīvo 4 miljoni cilvēku, un salīdzinājumā ar pasaules pārapdzīvotību Latvija ir kā zaļa paradīzes sala, kur viens otram netraucē. Visur tādu ērtību nav. Lai garais lidojums nebūtu tik apnicīgs, es maršrutā vienmēr iekļauju kādas trīs vai četras valstis, ko pa ceļam aplūkoju, – stāsta Jānis.
Taču viņš jau nedzīvo viens, Jānim Latvijā ir ģimene. Ko par vīra došanos peļņā saka sieva Benita?
– Pirmajā gadā bija grūtāk pieņemt, ka vīrs pusgadu ir projām no mājām, bet tagad jau esmu ar to saradusi. Malku Jānis ziemai ir sagādājis, naudu arī, un man dzīve ir viegla. Mums bijuši visādi periodi, tāpēc nekas vairs nespēj pārsteigt. Bija laiks, kad mēs trīsreiz dienā ēdām tikai kartupeļus, bet esmu elastīga, pieņemu visu, gan trūkumu, gan pārpilnību. Mana dzīve un sirds ir saistīta ar baznīcu, un tad arī noteicošās vērtības kļūst citas, – stāsta Benita.
Viņu lielā meita Tīna, kurai 21 gads, arī devusies tālos ceļos. Pēc Smiltenes tehnikuma beigšanas, kur viņa apguva viesnīcu servisu, nolēma braukt dzīvot uz Spāniju. Jaunākajai meitai Gerdai ir 14 gadu. Vasarā viņa palīdz vecākiem saimniekot kafejnīcā. Bet kāpēc kafejnīcai tāds dīvains nosaukums – “Kukaburra”? Jānis paskaidro, ka Austrālijā mīt tāds paliels putns, kurš līdzīgi kā pie mums gailis rītos modina ļaudis ar savu skaļo smējienu.
Pēc ieturētajām pusdienām dodamies uz Jāņa vecāku mājām “Strautnieki”, kur mūs sagaida Jāņa mamma Laima. Šīs mājas 60. gados meitai Laimai iegādājušies vecāki. Saimniece priecājas, ka šogad īpaši krāšņi zied jasmīni. Laima savu darba dzīvi aizvadījusi, strādājot tirdzniecībā. Smej, ka abi dēli Jānis un Aldis, mazi būdami, gulējuši maizīšu kastēs. Laima neslēpj, ka sirds mazliet nosāp par to, ka dēls pusgadu pavada svešumā.
– Tas ir traki, ka Latvijā nevar pienācīgi nopelnīt, taču mēs katru pārdienu ar Janci sazvanāmies. Es jau dēlam aizrādu, ka, atbraucis mājās, viņš strādā bez brīvdienām. Ja iet pāri mēram, tad darāmais var sākt nepatikt. Es jau arī visu laiku vēl ņēmos ar govīm, bet kopš pagājušā gada man vairs ir tikai suns Krišs un pieci kaķi. Tie visu laiku bija pieraduši dzert pienu, cik vien lien, bet tagad man tas jāpērk no kaimiņiem. Prātoju, vai nevajadzētu iegādāties kaziņu, tikai man nepatīk kazas smaka, – spriež Laima.
Ziemassvētkus Jānim nākas aizvadīt Austrālija trīsdesmit grādu karstumā pie izrotātas priedītes, bet Jāņos gan viņš vienmēr ir mājās.
– Jāņi jau kopš bērnības man ir gaidītākie svētki. Cik atceros, vienmēr esam tos svinējuši. Sabrauca radi, tēvs brūvēja alu, mamma sēja sieru. Tagad jau arī viņa sies sieru, uzpīs man ozollapu vainagu. Sieva sagaidīs Jāņa bērnus, bet man pirms tam jānopļauj zāle, jāsanes istabā meijas un vakarā jāiekur ugunskurs, – darbus uzskaita Jānis.
Raidījums par Smiltenes novada Launkalnes pagasta Maizes muzeja un kafejnīcas “Kukaburra” saimnieku Jāni Krieķi un viņa ģimeni skanēs Latvijas Radio 1 programmā 21. jūnijā plkst. 16.05, ar atkārtojumu 24. jūnijā plkst. 14.05.
