Ģimene nereti kļūst par vissliktāko izpausmju vietu 0
Pārnākot mājās no darba, mēs noaujam neērtos apavus, novelkam savu kūts, biroja, armijas vai kādas citas darbavietas drēbju kārtu, iešļūcam čībās, uzvelkam halātu un ērti atlaižamies krēslā. To pašu mēs izdarām arī iekšēji – atbrīvojam līdz pēdējam uzvilktās atsperes un atlaižam vaļā bremzes.
Pret neciešamajiem darbabiedriem un nīsto priekšniecību dienā sakrātā neapmierinātība nu gāžas pār tiem, kas mums apkārt: suņiem, kaķiem, sievu (vīru), bērniem, vecākiem, māsām un brāļiem. Kādu kustīgo objektu jau var atrast vienmēr.
Bet ģimene ir arī vieta, kur mēs drīkstam ļaut vaļu mīļumam, šaubām, arī izmisumam. Tā ir mūsu ligzda, kurā lomas nevis uzspiež, bet pieņem. Te mēs apmaināmies ar dvēselē sakrāto, te savējo sirds siltumā mēs uzziedam. Nabadzība sākas tad, kad siltums jāmeklē ārpus ligzdas. Ģimenē glabājas iepriekšējo paaudžu pieredze, arī kļūdas. Ģimene ir visa pirmā skola.
Tieši ģimene, kurai ir jābūt mūsu stiprajai pilij, mēdz teikt arī – sabiedrības pamatšūniņai, nereti kļūst par vissliktāko izpausmju atļaušanās vietu, sava veida mazo impēriju. Tie, kas sevi iedomājas par valdniekiem, atļaujas darīt to, ko viņi nemūžam neatļautos nedz darbā, nedz kādā citā sabiedriskā vietā. Ne viena vien tā saucamā sabiedrības dvēsele mājās uzvedas kā īsta sodība. Ģimenē aiz demokrātijas un cilvēktiesību vairoga notiekošais nesaņem apkārtējās sabiedrības nosodījumu, klusēšana valda arī šaurākā lokā – dzimtā, jo individuālisma galējā konsekvence ir pilnīga atsvešināšanās un vienaldzība pret apkārt notiekošo. Katrs ir pats par sevi. Solidarizēšanās notiek vienīgi tad, ja kaut kas šādu amorālu kārtību apdraud. Līdz ar to ģimenē kā pelējums vairojas izlikšanās un meli, kas galu galā noved pie tās sabrukuma. Kas atliek valstij? Vienīgi likumu sviras. Taču tās maz ko iespēj, jo attiecības, kuras spēj regulēt vienīgi likumu panti, ir nolemtas sairšanai.
Cilvēku likumi darbojas horizontāli, vertikāli uztur Dieva likumi. Mūs nepasargā vienīgi uz cilvēku rakstītajiem likumiem balstīta morāle. Nav brīnums, ka tik daudzās ģimenēs vieta, kur ir jābūt vīram, stāv tukša, līdz ar to tukša stāv arī vieta, kur jābūt tēvam.
Cilvēces vēsturē šī briesmīgā tukšuma iemesli allaž ir bijuši kari un varu terors, bet šodien tā galvenokārt ir viena no individuālisma ļaunākajām izpausmēm – nevēlēšanās uzņemties atbildību.
Kad, nerēķinoties ar pārējiem ģimenes locekļiem, kāds sev par labu sadala lomas un pienākumus un savas privilēģijas iegūst uz citu ģimenes locekļu darba un veselības rēķina, ačgārnību ķēde turpinās arī nākamajās paaudzēs. Ko šodien saprotam ar jēdzienu “stiprais dzimums”, kā un vai tas laika gaitā ir mainījies?
No ģimenēm, kurās nevalda savstarpēja cieņa un reāla līdztiesība, nākušie bērni vēlāk, nevēlēdamies šādu ģimenes modeli atkārtot, tā arī nespēj dot laulības solījumu un dzīvo nereģistrētās partnerattiecībās, maldīgi cerot, ka tad dzīve būs drošāka. Īstenībā nekas drošāks par ģimeni līdz šim nav izdomāts. Solījums un atbildība ir savstarpēji saistītas lietas. Ja palaiž vaļā vienu, pazūd arī otra un sagrūst vesela pasaule, kas tikai iesākumā izskatās, ka ir domāta diviem.
