Ģimene ir galvenais latviskuma avots un uzturētājs 0
Izvirzījusies starp visvairāk skatītajām izrādēm aizvadītajā sezonā, arī šajā “Latgola.lv” Nacionālajā teātrī ( NT) joprojām pieprasīta. Pieļauju, daļa publikas pērk biļeti, lai uzjautrinātos par to, kā pazīstami aktieri uz skatuves runā latgaliski – šī mēle, dialekts, valsts valodas atzars vai vēl kā definēts vienam novadam raksturīgs saziņas un izteiksmes līdzeklis dažam joprojām šķiet kaut kas dīvains un pat, ko tur slēpt, māžos ierindojams.
Par to nav jāapvainojas – daudzi tā uztver mazsaprotamo un šajā gadījumā faktu, ka latgaliskā izteiksme pastāv nevis etnogrāfu pierakstos un muzeju krātuvju dokumentos, bet joprojām ir dzīvā apritē. Neraugoties uz to, ka vairāk nekā pusgadsimtu nav no valsts puses finansiāli balstīta, uzmudināta turēties vai īpaši spēcināta. Turklāt, ko slēpt, atsevišķos laika posmos ja ne gluži atklāti, tad attieksmes līmenī niecināta. Tātad – “neraugoties uz” un “par spīti tam” saglabājusies un negrasās izlaist dvašu. Nezinu, cik daudzi NT skatītāji pēc Valda Lūriņa režisētā baltinavietes Anitas Ločmeles darba noskatīšanās sāk apcerēt latgaliskā gara nezūdamības nianses, bet mūsu politiķiem, kas tagad apjukuši kaisa pretrunīgas sentences par valsts valodas stutēšanas ceļiem, der izberzēt acis un palūkoties austrumu virzienā.
Tur ir dzīvs piemērs, kā valoda paliek dzīva pat zināmu spaidu apstākļos – ja ģimene, ja dzimta tajā sazinās, valodas koks neiznīkst. Uz šā fona nudien pavisam smieklīgas ir divvalodības ideologu vaimanas, ka Puškina un Tolstoja mēle noteikti aizies pa skuju taku, ja nebūs oficiālas un likumā nostiprinātas atļaujas krieviski rakstīt pašvaldībai adresētu lūgumu piešķirt malku.
Piedodiet, mīļie politiķi, bet amatieru līmeņa skečiem līdzīgas arī par nopietnām sauktās diskusijas pareizticīgo Ziemassvētku sakarā. Lai gan Saeima nav atbalstījusi svinamdienu 7. janvārī, šo svētku zvanu tā uzturētāji skandinās vēl un vēl, piepulcējot profesionālus demagogus un labticīgus ļautiņus. Tāpēc palūkosimies atkal uz Latgales pusi un nedaudz sasprindzināsim atmiņu – svētvietas nozīmi Aglona sāka lēnām iegūt vien pēc valsts neatkarības atjaunošanas, bet 15. augusts bazilikā pulcēja ļaudis arī gados, kad ielūkošanos dievnamā pielīdzināja nopietnam pārkāpumam. Netaisos apgalvot, ka visi tolaik un jo sevišķi mūsdienās uz Aglonu braucošie un soļojošie būtu ieskaitāmi pārliecinātos kristiešos – manuprāt, milzīga nozīme šajā gadījumā ir tradīcijas gaisotnei, kura sakņojas ģimenē. Kaut gan pēdējā laikā pieklusušas runas par valdības desantu uz Latgali, domāju – tam būtu jēga, ja “centra” gudrās galvas vēlētos tur ne vien izplatīt vērtīgas zināšanas un priekšlikumus, bet arī aizņemties pieredzi latviskuma uzturēšanā un sabiedrības garīgumam nepieciešamu tradīciju saglabāšanā.
