Mazi bērni nav šķērslis pasaules apceļošanai 1
“Kad mūsu mazajai meitai Hannai apritēja seši mēneši, mēs nolēmām darīt to, par ko vienmēr bijām sapņojuši, – apceļot pasauli. 2010. gadā mēs uzsākām pusgadu ilgu ceļojumu apkārt Melnajai jūrai, cauri Kaukāzam dodoties uz Kaspijas jūras reģionu. 2011. un 2012. gadā, kad mūsu otrā atvase Mila kļuva sešus mēnešus veca, iesaistījāmies līdzīgā avantūrā – pusgada garumā krustām šķērsām izbraukājām Centrālameriku. Šī gada vasarā paviesojāmies Balkānos,” stāsta “ceļojošās ģimenes” idejas aizsācēji Anna un Tomass Alboti. Viņi sevi un abas meitas dēvē par “ģimeni bez robežām”.
Iepazinās Eiroparlamenta ēkā Briselē
Anna, poļu žurnāliste, un Tomass, vācu fotogrāfs, iepazinās pirms vairākiem gadiem Eiropas Parlamenta ēkā Briselē, organizējot Eiropā lielāko jauno žurnālistu konferenci – “European Youth Media Days”. “Ja nebūtu Eiropas Savienības un tās ietvaros piedāvāto starptautisko iespēju, mēs nekad nebūtu satikušies,” vaļsirdīgi atklāj Anna. Arī pēc tam abi piedalījās dažādos ES rīkotajos pasākumos, ar laiku saprotot, ka vēlas nodibināt savu mazo Eiropu – uzsākt kopdzīvi, neskatoties uz atšķirīgajām valodām, valstīm, no kurām nāk, kultūru un vērtību dažādību.
Anna un Tomass vienmēr bijuši kaislīgi ceļotāji. Turklāt atšķirībā no lielākās daļas cilvēku atvašu parādīšanās nav mazinājusi viņu mobilitāti. “Mūsdienās vairākums ļaužu plāno baudīt dzīvi līdz kāzām, līdz bērnu radīšanai… viņi būvē sev apkārt neskaitāmas robežas, uzliek ierobežojumus. Mēs šīs robežas savā dzīvē jaucam nost.” Starptautiskais pāris ir pārliecināts, ka galvenās lietas, kas bērniem nepieciešamas, ir ēdiens, miegs un laimīgi vecāki.
“Ceļojumi mūs abus ar vīru ir satuvinājuši – to laikā mēs ieguvām kopīgu pieredzi, izgājām cauri dažādiem gan praktiskiem, gan emocionāliem šķēršļiem.” Anna atminas, ka reiz, piemēram, ceļojot pa Dienvidameriku, viņiem atteikta iebraukšana Salvadorā, jo auto nav bijis adekvāti reģistrēts. Tāpat gadās problēmas ar vīzām, ar apdrošināšanu. Turklāt ritms braucienu laikā galvenokārt jāpakārto bērniem – “kad meitas grib gulēt, mēs stūrējam uz priekšu, kad viņas ir piekusušas vai jūtas garlaikotas, mēs atrodam kādu dzīvnieciņu, ar ko viņām paspēlēties, vai dodamies kopīgās rotaļās.” Vecāki atzīst, ka pašiem ne vienmēr ir viegli atbrīvoties un netraucēti baudīt ceļojumu. Taču pēdējo braucienu laikā tas izdevies, proti, viņi arvien retāk kaut ko plānojuši, jo pieredze iemācījusi – “ja ieplānoto neizdodas īstenot, tad abu starpā rodas nesaskaņas un spriedze”.
Dažādu krāsu zeķes netraucē laimei
Arī Hanna un Mila ir iepazinušas pasauli visā tās dažādībā. Meitenes kopā ar vecākiem viesojušās vairāk nekā divdesmit valstīs. Viņas pārvalda poļu un vācu, saprot angļu un nedaudz spāņu valodu. “Viņas var aizmigt jebkurā vietā: lidmašīnā, kravas auto, biezā ļaužu pūlī, koncertā. Viņām nerada izbrīnu cilvēki, kuriem ir cita ādas krāsa, kuri valkā parandžas vai sazinās viņām nesaprotamā mēlē,” par meitām priecājas Tomass. “Hanna reiz bērnudārzā stāstījusi, ka turējusi uz pleca milzīgu papagaili, bet Milas mīļākais ēdiens ir eksotiskais mango. Varbūt viņas neatcerēsies pilnīgi visus bērnības piedzīvojumus, bet viņu redzesloks nākotnē būs ārkārtīgi plašs.”
Abi “ceļojošās ģimenes” vecāki atzīst, ka nereti apkārtējie ir pārsteigti un pat nosoda veidu, kādā viņi audzina bērnus: “Ceļojumu laikā meitām nav savas gultas, viņas guļ uz matračiem – gluži kā mēs ar vīru. Hannas un Milas drēbes netiek gludinātas, un meitām kājās parasti ir divu dažādu krāsu zeķes. Bet viņās tiek ieaudzinātas citas vērtības. Piemēram, reiz Hanna izteicās: “Divu vienādu zeķu meklēšana ir velta laika šķiešana. Šajā laikā es varu izdarīt vērtīgākas lietas, kaut vai iedot kādam buču.”” Tajā pašā laikā Anna atzīst, ka bērniem nepieciešama zināma stabilitāte. “Viņas dzied automašīnā skaļā balsī un dodas gulēt nevis tad, kad pulkstenis nosit desmit, bet gan tad, kad viņas jūtas nogurušas. Tomēr mazajām diendienā līdzās vajadzīgs viņu lācītis, mūsu automašīnā braucienu laikā skan tās pašas dziesmas, katru rītu mēs spēlējam vienas un tās pašas spēles.”
Draugi visos kontinentos
Jautāti par braucienu finansiālo pusi, Anna un Tomass atzīst, ka šo jautājumu viņiem nācies dzirdēt simtiem reižu. “Cilvēki domā, ka ir jābūt ārkārtīgi turīgiem, lai īstenotu tik vērienīgus un ilgus ceļojumus, turklāt ar visu ģimeni. Taču tas nav tiesa – tas ir pa spēkam arī vidusmēra Eiropas pilsonim.” Anna uzsver, ka viņi nav no tiem tūristiem, kas rezervē pieczvaigžņu viesnīcas, iznomā auto, maksā par tipisku izklaides vietu apmeklēšanu un pusdieno dārgos restorānos. Pats būtiskākais, pēc Albotu pāra domām, ir laikus iegādāties lētas ceļojuma biļetes. Pārējais atrisinās pats no sevis. Piemēram, piedaloties dažādos starptautiskos pasākumos un konferencēs, viņi ieguvuši draugus visās pasaules malās. “Mēs zinām, ka mums būs jumts virs galvas gandrīz visās Eiropas pilsētās, līdz ar to visur jūtamies kā mājās.”
Anna uzsver, ka reizēm ceļot iznāk pat lētāk nekā dzīvot savā pastāvīgajā mītnē. Proti, pārtika daudzās nabadzīgo reģionu valstīs ir lētāka nekā Berlīnē, kur abiem pieder dzīvoklis. Arī samaksa par brīvā laika aktivitātēm citviet bieži vien var izrādīties zemāka – nevar salīdzināt ieejas biļetes cenu maiju pilsdrupās ar to summu, ko mēs maksātu par kino biļeti Vācijā.”
Kamēr ģimene ceļo, savus apartamentus viņi izīrē, līdz ar to rūpes par īres maksu atkrīt. Tāpat ceļošanas izdevumus atvieglo augstie Vācijas pabalsti, ko Anna un Tomass ik mēnesi saņem par savu atvašu uzturēšanu.
Saņēmuši vairākas atzinības
Gan Annai, gan Tomasam ir elastīgs darba ritms. Tomass sadarbojas ar dažādām mediju aģentūrām, vada nodarbības jaunajiem fotogrāfiem. Anna drīzumā plāno izdot grāmatu par Centrāl-ameriku, raksta preses izdevumiem, kā arī turpina veidot jaunus ierakstus ģimenes kopīgajā blogā. Par emuāru sēriju “The Family Without Borders” 2011. gadā Albotu pāris saņēmis “National Geographic” atzinību, pērn viņu blogs ierindots starp pieciem veiksmīgākajiem ceļojumu blogiem. Tāpat ģimenes piedzīvojumi atspoguļoti Maķedonijas, Gruzijas, Polijas, Vācijas, Lietuvas, Horvātijas, Itālijas, Bulgārijas un citu valstu preses izdevumos. Gan radinieki, gan draugi Annu un Tomasu atbalsta. “Ģimenes priecājas, ka mums viss izdodas un mēs jūtamies labi, lai gan viņi paši, visticamāk, nekad nepiekoptu šādu dzīvesveidu. Draugi dzīvo līdzīgi kā mēs, taču vairākumam vēl nav bērnu, līdz ar to viņi uz mums raugās piesardzīgi.”
Pašlaik ģimene īsteno tuvējus ceļojumus vakaros vai brīvdienās, taču jau nākamajā gadā iecerēts kārtējais brauciens apkārt pasaulei – šoreiz plānots izpētīt Klusā okeāna valstis.
Uzziņa
Vairāk par Albotu ģimeni: http://thefamilywithoutborders.com/
