Ģimene aizbrauc no Latvijas: ”Bez shēmošanas mazais bizness Latvijā nav iespējams!” 46
“Esam nonākuši punktā, kad skaidrs ir viens – godīgā ceļā darboties un turpināt savu uzņēmējdarbību mēs nespējam,” tik skarbi sociālajos tīklos raksta kādas mīlīgas ģimenes kafejnīcas saimnieki. Dace un Aigars pirms nepilniem trim gadiem Ādažos atvēra kafejnīcu “Madcafe”, taču nu spiesti biznesu pamest un aizbraukt no Latvijas.
Šorīt aiz letes saimnieko pats īpašnieks Aigars. Tas gan nav nekas neierasts. Abi ar sievu Daci kafejnīcas ikdienas darbā ir ielikuši sevi visu. Vai tā būtu puķu stādīšana arī ne savās dobēs, trotuāru tīrīšana un trušu mājas ierīkošana – vienkārši tāpat, lai garāmejošiem bērniem būtu prieks. Bet nu ģimene to visu pamet un dodas prom.
Ligita Arnicāne, kafejnīcas apmeklētāja:”Es vakar izlasīju ziņu Facebook, ka īpašnieki dodas prom. Tas ir liels zaudējums Ādažiem. Šī bija īpaša vieta, kur satikties, veselīgs ēdiens… Līdzīgu vietu Ādažos nezinu. Bez saimniekiem “Madcafe” vairs nebūs tāda kā līdz šim.”
“Shēmot” negribam
Kāpēc tāds lēmums? Kafejnīcas saimnieks sarunai piekrīt nelabprāt, jo žēloties negrib. Arī aiziet viņš nevis ar rūgtumu vai dusmām, bet priecīgs par iegūto dzīves skolu. Žēl esot tikai tas, ka tā nākusi tik grūti.
Aigars Reblis, kafejnīcas “Madcafe” īpašnieks:”Mazam uzņēmumam Latvijā būt ir neiespējami. Nevis grūti, bet neiespējami. Ir jāshēmo, lai varētu izdzīvot.”
Aigars stāsta, ka viņam nav ne vēlmes, ne līdzekļu maksāt kādam, kas dotu padomus, kā legāli “shēmot”. Mazā biznesa politikai, viņaprāt, būtu jābūt vienkāršai, viegli saprotamai un, galvenais, samaksājamai.
Starta kapitālam Aigars ar sievu pārdeva dzīvokli. Izveidoja sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA), kurā strādā pieci cilvēki, taču, kā pats saka, “shēmot” un algot tos kā mikrouzņēmumus viņš nevēlējās. Centās visu maksāt godīgi, bet tagad ir izveidojies nodokļu parāds.
Apgrozījums kafejnīcai ir neliels – nepilni 90 000 eiro gadā, kas nozīmē, ka dienā ietirgo vien ap 200 eiro. Plāns tagad ir kafejnīcu pārdot, parādus nodzēst un pašiem ar piecus un deviņus gadus vecajiem bērniem doties uz ārzemēm.
Tieši bērni ir galvenais iemesls, kāpēc tomēr nolemts aizbraukt. Abiem nepatīk Latvijas izglītības sistēma, tāpēc pie skolām sevi “nepiesies”. Mācīsies attālināti un, kas zina, varbūt kādudien atgriezīsies Latvijā ar jau vēl citu dzīves pieredzi.
