Giļmana teorijai daudz piekritēju 0
Daudz dzirdēts atziņu, ka krievu valoda ir ļoti bagāta ar izteiksmes līdzekļiem. Arī tādā kategorijā kā lamuvārdi, ko mēdz dēvēt arī par “necenzēto leksiku” (tas gan ir interesants apzīmējums, ņemot vērā Satversmē rakstīto, ka cenzūra pie mums ir aizliegta).
Latviešu iespējas no sirds izlamāties esot krietni vien ierobežotākas, tāpēc pat lielākajiem nacionālistiem pamatīgu dusmu brīžos var pasprukt kāds nelatvisks izteikums. Par to gan nav vērts skumt, tieši pretēji – tas palīdz veidot latviešu valodas kā tikumīgas tautumeitas tēlu, kamēr no ārpuses nāk visādas ķengas un netīrība.
Tomēr lamuvārdi nav jautājums, kas interesē tikai valodniekus, bet arī juristus. Likumā ir paredzēta atbildība par goda un cieņas aizskaršanu, kā arī lamāšanos sabiedriskās vietās. Bet te nu rodas jautājums – kas ir lamāšanās un kas vienkārši viedokļa izpausme. Pērn Latvijas Juristu apvienība bija nosūtījusi Valsts prezidentam Andrim Bērziņam vēstuli, vēršot uzmanību uz likuma neskaidrībām šajā jautājumā, tostarp rosinot grozīt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 167. pantu – aizstāt jēdzienu “necenzēti vārdi” ar “nepieklājīga uzvedība”, kas gan tāpat ir dažādi interpretējams. Nupat viens šāds gadījums plaši tika apspriests plašsaziņas līdzekļos un arī Saeimas Mandātu ētikas un iesniegumu komisijā, kad radās aizdomas, ka “Saskaņas centra” deputāts Nikolajs Kabanovs ieradies darbā alkohola reibumā un sācis runāt par “nošaušanu”. Tā kā nevienam no klātesošajiem nebija līdzi alkometra, šo faktu medicīniski un juridiski pierādīt nav iespējams, tomēr Kabanovs vismaz uz laiku ir kļuvis par anekdošu varoni un pat apzīmējumu cilvēka reibuma pakāpes mērvienībai.
Lai gan juristi ir izteikuši vēlmi, ka tiktu sastādīts īpašs lamuvārdu saraksts, kuru vēlāk varētu izmantot tiesās, kad jālemj par goda un cieņas aizskaršanu, valodnieki atzīst, ka tas iespējams tikai teorētiski. Bieži vien svarīgs ir nevis vārds, bet noskaņa vai konteksts, kurā tas pateikts.
Spilgts piemērs tam ir krievvalodīgo avīžu darbība. Tajās reti atradīsiet vārdus, kurus mēdz izkliegt vīrs, kad netīšām ar āmuru trāpījis nevis pa naglu, bet pa pirkstiem. Toties avīzēm ir pašām savi lamuvārdi, bez kuru pieminēšanas neiztiek gandrīz neviens numurs.
Laikam jau viena no pirmajām vietām pienākas apzīmējumam “nacisms”, kas dažreiz tiek aizstāts arī ar “fašismu”, lai gan nojaušams, ka autoriem nav ne mazākās nojausmas, ar ko tie atšķiras. Un nav jau jēgas skaidrot, jo krievu avīžu aprakstītajam “nacismam” nav nekāda sakara ar īsto nacismu. Vienkārši, ja kaut kas Latvijā nepatīk, tad tas ir nacisms jeb, kā savulaik noformulēja Aleksandrs Giļmans, “latviešu valsts ir tāds pats absolūts ļaunums kā nacistu valsts, bet, par laimi, daudz vājāks un gļēvulīgāks”. Tiesa Giļmanu attaisnoja, un tagad nacisma tēma tiek servēta brokastīs un pusdienās. Nupat Rīgas domes deputāts Ruslans Pankratovs (“Saskaņas centrs”) “Vesti segodņa” paziņojis, ka valodnieki ir perversi tipi, kas “iet vienā ierindā ar nacistu noziedzniekiem”. Pēc šiem un citiem līdzvērtīgiem paziņojumiem Pankratovs pat esot uzņemts bēdīgi slavenā Maskavas veidojuma “Pasaule pret nacismu” vadībā. Tā teikt, ar mēli izkārtojis sev vietu… “SC” vadība, protams, izliekas šādus gadījumus neredzam. Var tikai apbrīnot to politologu un politiķu vientiesību, kas ne tik sen nopietni apgalvoja, ka balsstiesīgie krievi esot vēlēšanās nobalsojuši par mēreno “Saskaņu”, bet atstājuši aiz strīpas radikālo “PCTVL”, tāpēc par šādu izvēli pienākas taustāma atzinība. Arī “SC” ir papilnam radikāļu, kuri turpina darīt to pašu, ko savulaik sāka interfronte, bet nacismu viņi acīmredzot atradīs visur – uz ielas, tramvajā un varbūt pat savā ledusskapī.
