Gidu nesertificēšana bojā valsts tēlu un tukšo naudas maku 0
Gidi veido valsts tēlu tūristu acīs, taču Latvijā par gidu uzdoties var ikviens un stāstīt viesiem, ko un kādā mērcē vien vēlas. Latvijas Tūrisma gidu asociācija (LTGA) jau gadiem cīnoties, lai gidi tiktu sertificēti, taču pagaidām panākumu nav. Pati asociācija arī būtu gatava uzņemties kolēģu sertificēšanu.
Asociācijas prezidents Vijtauts Brūvelis stāsta, ka savulaik Tūrisma likums gan paredzējis, ka Latvijā var strādāt tikai sertificēti gidi, taču pēc Ekonomikas ministrijas ierosinājuma šis pants no likuma svītrots, gidu asociācijas viedokli nemaz neprasot. Pants, kurš noteica, ka “Tūristu gida pakalpojumus Latvijas teritorijā var sniegt persona, kura normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā saņēmusi profesionālās kvalifikācijas sertifikātu. Tūristu gida sertifikācijas un pakalpojumu sniegšanas kārtību nosaka Ministru kabinets”, tika svītrots 1999. gadā, kad ekonomikas ministrs bija tagadējais “Vienotības” ģenerālsekretārs Artis Kampars. Viņš skaidro, ka, svītrojot pantu, mēģināts samazināt birokrātiskos šķēršļus uzņēmējiem. Turklāt šādu rīcību atbalstījusi lielākā daļa tūrisma industrijas. Gidi gan ne, bet viesnīcu un citu naktsmītņu īpašnieki bijuši par likuma labojumu.
“Mani pārsteidz šīs ministrijas ierēdņu vienaldzīgā attieksme pret šo jautājumu,” teic V. Brūvelis. 13. janvārī viņa vadītā asociācija kopā ar Latvijas Profesionālo gidu asociāciju iesniegusi attiecīgu labojumu likumā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā. Tās priekšsēdētājs Vjačeslavs Dombrovskis (Reformu partija) atzīst, ka labojums saņemts; Tūrisma likums pat nesen komisijā skatīts, taču šis labojums uz plenārsēdi nav virzīts. Viens no iemesliem – nav bijis klāt neviena asociācijas pārstāvja.
V. Brūvelis teic, ka uz komisijas sēdi LTGA pārstāvji nav aicināti.
Gids bez latviešu valodas prasmes?
“Cilvēkiem, kas drīkst vadīt ekskursijas, jāpiemīt noteiktām kvalitātēm,” ir pārliecināts V. Brūvelis. “Taču pie Rīgas domes katru dienu stāv desmit skaistuļi vai skaistules ar plakātu, ka viņi vada ekskursijas, bet mēs, LTGA, nezinām, kas tie tādi par cilvēkiem un ko viņi var pastāstīt. Protams, ka daudz ko regulē tirgus, bet nevajadzētu taču tā būt, ka par Rīgu stāsta cilvēks, kurš pat nesaprot latviešu valodu. Mani pārsteidz, cik mūsu neatkarīgās Latvijas laikā skolās slikti mācīta latviešu valodā. Samērā jauni cilvēki nāk uz gidu kursiem, bet knapi saprot latviski. Izglītības ministram būtu arī stingrāk jāpaseko, no kādām grāmatām krievu skolās māca Latvijas vēsturi.”
V. Brūveļa pieredze liecina, ka problēmas ar latviešu valodas prasmi ir cilvēkiem ap 30 – 50 gadiem. Jaunāki nelatvieši latviski runā pietiekami labi, tomēr viņi mēdz principāli nerunāt latviski.
“Vietējiem gidiem ir jāpārvalda latviešu valoda, jo citādi nav iespējams pastāstīt tūristiem patiesību par Latviju,” uzsver V. Brūvelis.
Tie gidi, kuri latviešu valodu nezina, vielu ekskursijām smeļas no tādām grāmatām kā, piemēram, krieviski izdotās “Pēteris I Rīgā”, “Krievu Rīga”, “Mūsu Jūrmala”. Pēdējo autors ir bijušais “Rīgas Balss” žurnālists Iļja Dimenšteins. “Protams, šādas grāmatas ir vēsturisks materiāls, taču nevajadzētu zināšanas smelties tikai no tām,” saka V. Brūvelis.
Piemēram, tūrfirma “Blagovest” pat izveidojusi īpašu maršrutu “Krieviskā Rīga”. V. Brūvelis teic, ka neko nosodāmu šādu maršrutu veidošanā nesaskata – tūristi uzzina, kādas Krievijas vēsturiskās personas Latvijas galvaspilsētā darbojušās. Taču vai pēc šādas ekskursijas baudīšanas Maskavas krievs nesāk domāt, ka Rīga ir “tikai krievu”? “Ja šādu ekskursiju vadīs pieredzējis gids, kurš sniegs objektīvu informāciju, problēmas neradīsies,” atbild gidu prezidents. “Taču, ja ar tūristiem runās tikko kursus beidzis gids, kurš latviski vēstures materiālus nelasa, visādi var gadīties. Nav noslēpums, ka no Krievijas puses ir politiskā ietekme, un nebrīnītos, ja tā tiek īstenota, arī izmantojot tūrisma jomu.”
Ziemā katru mēnesi asociācija organizē gidiem lekcijas. V. Brūvelis novērojis, ka daļa gidu, kad lekcijās ir runa par sarkanās armijas ienākšanu vai deportācijām, neklausās – savstarpēji pļāpā vai pat iet ārā no telpas.
Pie tā, ka Latvijas vēsture valsts viesiem ne vienmēr tiek pilnīgi izstāstīta, vainojamas arī vietējās tūrisma firmas. Kāpēc ekskursiju laikā nestāsta par padomju varas represijām pat 14. jūnijā? Ir gardēžu tūres, bet ekskursijas par aktuālām vēsturiskām tēmām, piemēram, brauciena uz Lesteni, pietrūkst. V. Brūvelis atzīst, ka piedāvājumu veido pieprasījums. Arī skolotāji skolēnus biežāk izvēlas vest uz kazu fermu vai akvaparku, nevis Latvijas vēsturiskajām vietām.
V. Brūvelis atzīst, ka arī viņa vadītajā asociācijā ir gides sirmām galvām, kuras visu savu mūžu nodzīvojušas Latvijā, latviski varbūt drusku saprot, taču nerunā pat sarunvalodas līmenī.
“Latviski runājošie gidi visi lieliski māk arī krieviski un var novadīt ekskursijas šajā valodā. Ne man, ne man zināmajiem kolēģiem nav bijusi situācija, kad kāds no Krievijas tūristiem kaut ko iebilstu mūsu stāstītajam. Viņi saprot ļoti labi, ja vien ar viņiem pareizi runā,” tā V. Brūvelis.
Standarts būs, bet ne obligāts
2014. gadā Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta un te sagaidāms liels tūristu pieplūdums. Vai arī tad ekskursijas varēs vadīt katrs, kas vēlas?
Pat profesiju klasifikatorā nav tūrisma gidu! Patlaban gan Vidzemes Augstskolas (ViA) tūrisma speciālisti izstrādā gidu profesijas standartus. ViA Tūristu gidu – ceļojumu un pasākumu organizatoru studiju programmas vadītājs Andris Klepers gan teic, ka standarta pieņemšana nenozīmē, ka tam neatbilstoši gidi vairs nedrīkstēs vadīt ekskursijas. Standartā būšot tikai ieteikumi, kādi gidi būtu vajadzīgi.
A. Klepers arī domā, ka gidu sertifikācijas sistēma būtu jāievieš, taču uzskata, ka strādāt jāļauj arī nesertificētiem gidiem, ja vien viņu vadītās ekskursijas kāds izvēlas. Taču sertifikāts būtu kvalitātes apliecinājums.
“Patlaban no gidu vadītajām ekskursijām Rīgā var sagaidīt jebko. Katrs vēstures fakts ir interpretējams, un, protams, ka gids rada valsts tēlu. Katrs tūrists gan te ierodas jau ar savu priekšstatu, taču gidam ir dota vara to ietekmēt. Tāpēc būtu jāpanāk, lai ekskursijas vairāk vada kvalitatīvi gidi, nevis krūmu runātāji,” ir pārliecināts A. Klepers.
Tajā pašā laikā viņš bilst, ka nebūtu jāuztraucas par tādām ekskursijām kā, piemēram, “Krieviskā Rīga”. Līdzīga tipa ekskursijas esot daudzās valstīs. Piemēram, Berlīnē var uzzināt, kur krievi iepērkas, kur svin svētkus.
Patlaban Vidzemes Augstskola ir vienīgā, kurā var iegūt kvalifikāciju “tūrisma gids”. Gida prasmes var apgūt arī dažādu tūrisma un mācību firmu rīkotos kursos. roblēma ir, ka daļa gidu vada ekskursantu grupas, kaut arī nav mācījušies ne atbilstošos kursos, ne augstskolā. Ja gidi tiktu sertificēti, varētu prasīt apliecināt gan latviešu valodas, gan vēstures, kultūras un citas zināšanas.
A. Kampars tagad atzīst: tā ir problēma, ka gidu sniegtās informācijas kvalitāti neviens nepārbauda, taču, viņaprāt, problēmu nevar atrisināt ar sertificēšanu, kas varētu pārvērsties par barotni dažiem sertificētājiem.
Arī naudas jautājums
V. Brūvelis uzsver: gidu darbības reglamentācija nav tikai valsts tēla, bet arī naudas jautājums: “No katrām desmit ārzemnieku grupām astoņas vada gidi, kuri nav no Latvijas, par to šovasar vienu svētdienu pārliecinājos Vecrīgas ielās. Tā ir absolūtā anarhija! Ja par ekskursiju vadīšanu maksātu mūsu gidiem, viņu nodokļos samaksātā nauda paliktu Latvijā.” Piemēram, ja V. Brūvelis vadītu ekskursiju Grieķijā, viņš pat varētu nonākt cietumā, jo tur gidu darbība ir ļoti stingri reglamentēta.
Gan Ekonomikas ministrija (EM), gan V. Dombrovskis atrunājas, ka Tūrisma likumā ir pants, kas ļauj pašvaldībām sertificēt gidus, kuri strādā viņu teritorijā. Piemēram, Cēsīs un Valmierā tiek rīkoti kursi vietējiem gidiem un saskaņā ar pašvaldības uzstādītajām prasībām viņi tiek sertificēti. Taču Rīga, kurā nonāk visvairāk ārvalstu viesu, to nedara! Pašvaldībā pat likvidēta tūrisma nodaļa, kur savulaik viena darbiniece uzturēja Rīgas gidu reģistru.
Rīgas domes pārstāvis Uģis Vidauskis sola, ka tiks domāts par Rīgas gidu sertificēšanu. Dažādu reorganizāciju un naudas trūkuma dēļ jomas sakārtošana esot “palaista garām”. Iespējams, garām palaisto vairs nevarēs iegūt, jo EM rosinājusi no likuma izņemt normu arī par pašvaldību tiesībām sertificēt gidus.
Šāds ierosinājums izteikts tieši tāpēc, ka vietējās varas šo iespēju nepietiekami izmanto, skaidro ministrijas pārstāve Elita Rubesa-Voravko. Viņa norāda – ne tikai pašvaldības, bet arī tūrisma nozares komersantu apvienības var ieviest brīvprātīgu gidu sertifikāciju. Tas gan nozīmē to, ka gidi bez sertifikātiem vienalga varētu strādāt.
A. Klepers ir skeptisks par to, ka katrai pašvaldībai jāveido sava sertifikācijas sistēma: “Ja es vadu ekskursijas visā Latvijā, tad man jāsavāc desmitiem sertifikātu. Tāds laika un naudas patēriņš nebūtu lietderīgs.”
Arī V. Brūvelis uzskata – vienota gidu sertifikācija visā valstī būtu pareizāka. Sertifikācija būtu jāveic par valsts līdzekļiem, gidu asociāciju pārstāvjus piesaistot kā ekspertus.
Jautāju Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas priekšsēdētājam Eināram Cilinskim, ko viņa vadītā frakcija varētu darīt lietas labā. “Problēma par gidu sertifikāciju ir ilgstoša. Atceros, ka par to runāja jau iepriekšējā sasaukumā, kad strādāju Tautsaimniecības komisijā. Taču toreiz par to netika runāts valsts tēla kontekstā, runājām par to, kāds regulējums pareizāks no tirgus viedokļa. Ja parādījies šāds aspekts, ka ir gidi, kuri nerunā latviski un var kaitēt valsts tēlam, tad jautājums jāizskata no jauna, jāizvērtē visi riski. Domāju, ja gidu asociācija labojumu iesniegtu mūsu frakcijā, mēs to izskatītu un pēc izvērtēšanas, iespējams, virzītu izskatīšanai Saeimas plenārsēdē,” atbild E. Cilinskis.
